Gada sākumā ekonomikas izaugsmes temps piebremzējās, šī notikuma atspulgi redzami arī darba tirgus skaitļos. Šodien publiskotie darbaspēka apsekojuma dati ir visumā iepriecinoša lasāmviela, taču nodarbinātības kāpumā esam atpalikuši no kaimiņvalstīm.
Bezdarba līmenis turpināja samazināties iespaidīgā tempā, gada sākumā tas bija par 1,3 procentpunktiem zemāks nekā pirms gada jeb 6,9%. Salīdzinot ar gada beigām, līmenis saglabājās nemainīgs, kas ir panākums, jo sezonālie faktori ziemā ir nelabvēlīgi.
Taču strādājošo skaita izmaiņas patlaban ir vissvarīgākais darba tirgus attīstības indikators. Nodarbināto skaita pieaugums Latvijā 1. ceturksnī bija daudz vājāks nekā pārējā Baltijā. Pie mums strādājošo skaits kāpa par 0,6%, kamēr Igaunijā par 1,7%, bet Lietuvā pat par 2%. Turklāt kaimiņvalstīm jau iepriekš bija augstāks nodarbinātības līmenis, tātad it kā ierobežotākas iespējas palielināt strādājošo skaitu. Ļoti iespējams, ka atšķirību izskaidro ārējā migrācija. Lietuvā, kur ir pieejami ikmēneša dati, migrācijas bilance gada sākumā bija pozitīva. Jāpiebilst, ka Latvijā esam zaudējuši iepriekš sasniegto tempu, pērn 1. ceturksnī nodarbināto skaits gada griezumā auga par 1,8%.
Darba tirgus attīstība pēdējo pāris gadu laikā Baltijā ir bijusi labvēlīga, gan nodarbinātības, gan bezdarba rādītāji ir uzlabojušies straujāk, nekā iepriekš prognozēja ekonomistu vairākums. Jo īpaši iespaidīga un iepriecinoša ir bijusi Lietuvas spēja “lauzt” demogrāfiskās tendences. Tā parāda, kā var izkāpt no pesimisma, emigrācijas un pārāk zema nākotnes perspektīvu vērtējumu loka. Svarīgs faktors ir bijusi straujāka mājokļu tirgus attīstība, kas labvēlīgi ietekmē nodarbinātību, ienākumus un palīdz cilvēkiem pārcelties uz vietām, kur ir darbs. Tas savukārt bijis saistīts ar jau vairākus gadus augušu hipotekāro kredītportfeli. Par laimi, arī Latvijā gadu mijā beidzot sākās mājsaimniecību kreditēšanas kāpums gada griezumā. Būvatļauju dati ļauj nojaust, kam šie kredīti tiek ņemti, strauji augs būvējamo mājokļu, jo īpaši privātmāju skaits.
Latvijas ekonomiskās politikas veidošana kopš traumatiskā krīzes perioda ir pārāk koncentrējusies uz risku samazināšanu. Ar to nevajadzētu pārspīlēt laikā, kad bez straujākas izaugsmes nav iespējama demogrāfiskās ilgtspējas panākšana, bez kuras savukārt nav nozīme visam pārējam.
Fiskālajai politikai ir iespēju robežās jābūt mērķētai uz izaugsmes veicināšanu šobrīd, parāda mazināšana šobrīd nav prioritāte.
Dominējošās prognozes, kas ir arī valsts vidēja termiņa budžeta plānošanas pamatā, pieņem, ka tālāks nodarbinātības pieaugums Latvijā nākotnē faktiski vairs nav iespējams. Jaunākās ziņas no kaimiņvalstīm ir lielisks arguments šo pieņēmumu pārvērtēšanai. Nevajag baidīties no eksperimentiem, ir jāmēģina sasniegt pēc iespējas straujāku ekonomikas izaugsmi, līdz ar to arī lielāku strādājošo skaitu. Nevajag iepriekš pieņemt, ka tas nav iespējams. Gatavošanās neveiksmei var veicināt tās pienākšanu.
Lai arī ne viss šobrīd Latvijas darba tirgū izskatās spoži uz kaimiņvalstu fona, pārāk kritiskiem nevajadzētu būt, daudz kas virzās uz labo pusi. Strauji samazinās zemu algu, bet palielinās lielu algu saņēmēju īpatsvars. Sarūk ilgstošo bezdarbnieku skaits, taču aug viņu īpatsvars bezdarbnieku kopumā. Arvien lielāka bezdarbnieku daļa dzīvo vietās ar vājām attīstības perspektīvām. Vai darbavietas dosies pie viņiem, vai arī (visticamāk) viņiem būs jādodas pie darbavietām. Abos gadījumos procesa “ieeļļošanai” ļoti noderēs valsts investīcijas, tāpat kā enerģiska reģionālā reforma, bez šaubām.
Autors ir bankas “Luminor” ekonomists
Pagaidām nav neviena komentāra