Brīvība bērniem un pašiem

Linda Riekstiņa-Šņore un Krišjānis Šņore, SIA Snores īpašnieki. Foto — Ieva Salmane
Krista Dzidzēviča
Print Friendly, PDF & Email

Krišjāņa uzmeistarots dēla šūpulītis radīja biznesa ideju, kas nu izaugusi līdz eksportējošam uzņēmumam. Piedāvājot Montesori pedagoģijā balstītas transformējamās mēbeles, Ette Tete ļauj bērnam piedzīvot kustību brīvību un iepazīt pasauli pašam

Ražotnes Ette Tete īrētās telpas Ikšķilē jau kļuvušas par mazu strauji augošajam uzņēmumam, tāpēc tuvākajā laikā gaidāma pārcelšanās — jaunajā darbnīcā būs iespējams ražošanu dubultot. Tāds pieprasījums un uzvaras skrējiens jaunajiem vecākiem pirms pāris gadiem pat sapņos nevarēja rādīties, jo pirmā paštaisītā mēbele tapa vienkārši kā dāvana dēlam. «Tas bija ar figūrzāģi izgriezts šūpulītis — pavisam vienkāršs, necils, mazliet pat atgādināja silīti,» smejas uzņēmuma dibinātāja Linda Riekstiņa-Šņore. Ieraugot vīra Krišjāņa darinājumu, tieši Lindai radās traka ideja — varbūt tādu varētu piedāvāt arī citiem? Vīram ir zelta rokas, bet Linda visu mūžu strādājusi par pārdošanas speciālisti — labāku komandu grūti atrast. Drīz vien pieteicās otrais bērniņš, un tad ideja sāka realizēties jau apzinātās darbībās, lai pēc bērna kopšanas atvaļinājuma vairs nebūtu jāatgriežas algotā darbā.

Pirmo šūpulīti viņi uzlaboja ar iegravētām latviešu zīmēm un internetā piedāvāja interesentiem. Pāris mammas arī atsaucās. Sekoja mantu kaste, kas gan tālāku attīstību neguva, jo sērijveida ražošanā bija grūti to realizēt, lai pašizmaksa būtu minimāla, jo par simt eiro jau mantu kasti neviens nepirks. Viņi uzrakstīja pieteikumu Leader projektam un saņēma iespēju nopirkt jaudīgu darbarīku — CNC frēzi, lai šūpulīšus varētu taisīt jau lielākā skaitā.

Tobrīd Linda internetā nejauši uzgāja kādas mammas jautājumus, vai ir kāds amatnieks, kurš taisa bērnu kāpslīšus? Viņa uzreiz atbildēja, ka prototips ir izstrādes procesā un pēc nedēļas varēs piegādāt. Drīz reaģēja vēl pāris mammas, un Linda ar Krišjāni metās izaicinājumā, jo patiesībā nebija ne prototipa, ne gatava kāpslīša, ne uzņēmuma — tikai sajūta, ka te kaut kas varētu sanākt. «Kopā vilkām, zīmējām līnijas, leņķus, un patiesībā kopš tās pirmās nedēļas kāpslīša dizains nav mainījies,» atklāj uzņēmuma dibinātāja.

Ilgi gaidītā frēze

Sākumā visas mēbeles tapa ģimenes mājas pagrabā. Kad bija jālemj, kur tad uzstādīs jauno CNC frēzi, Krišjānis pat apsvēra traku domu — liekam frēzi dzīvojamajā istabā! Šņores bija izvēles priekšā, kā savu lolojumu pārveidot reālā uzņēmējdarbībā, vajadzēja riskēt un meklēt jaunas telpas. Tā kopš 2016. gada Ette Tete ražotne atrodas Ikšķilē. Pēc mēneša parādījās jau pirmais darbinieks, jo Krišjānis viens vairs nespēja izpildīt pieprasījumu. 

Savas frēzes iegāde gan vēl prasīja kādu laiku, un tikmēr viņi izlīdzējās, īrējot frēzi no cita uzņēmuma, un pēc tam ar ražošanu palīdzēja uzņēmums Dip Dap, kas grieza izliektās detaļas. «Arī tas posms nebija viegls, kad pašiem Dip Dap bija lielāks noslogojums, mūsu detaļu griešana palika otrajā plānā. Vienu brīdi uz divām nedēļām pat apstājās ražošana, un nākamos divus mēnešus man nācās visiem klientiem zvanīt, atvainoties un solīt, ka prece pienāks vēlāk. Tā bija briesmīga vasara,» atceras Linda.

Pirmā mēbele, kas tapa ar pašu ilgi loloto frēzi, bija statiskais kāpslītis, pēc trim nedēļām radās pirmais prototips transformējamai versijai. «Daudzi atsaucas uz padomju laiku barošanas krēsliņiem, ko var pārveidot, bet ideja nav aizgūta no tā. Mūs iedvesmoja kāds komentārs internetā, kurā mamma ieminējās, cik forši būtu, ja kāpslīti varētu vēl kaut kā salocīt, atlocīt un gala rezultātā būtu vēl viena mēbele,» atceras Linda. Viņa uzsver, ka viens no galvenajiem noteikumiem sev — neatkārtot to, kas tirgū jau ir atrodams, lai vēlāk nav jācīnās ar konkurentiem, kuram būs par pieciem eiro lētāka prece. Trīs nedēļu laikā tapa pirmais transformējamais kāpslītis. 

Grūtāk gāja ar Pikleres trijstūri, kas atgādina trepītes — uz tā bērns var kāpelēt un rotaļāties. Šo 2018. gada vasarā pieprasījis kāds ārzemju sadarbības partneris. Prototips tapa četru mēnešu laikā, bet kopumā produkta izstrāde prasīja gadu. Tagad tā ir viena no visvairāk pieprasītajām mēbelēm, kurai konkurentu nav. Trijstūris sastāv no četriem posmiem, tam ir tapiņu sistēma — no viena trijstūra var uztaisīt četras dažādas formas. Katrs regulēšanas posms ir kā pulkstenis ar 12 tapiņām, un 30 grādu leņķī var mainīt pozīcijas — ērti un droši. Galvenie maizes devēji uzņēmumam ir transformējamais trijstūris un kāpslis, kas vistiešāk arī atbilst visai biznesa idejai — ļaut bērnam kustēties un iepazīt apkārtējo vidi paša spēkiem.

Vecākiem, kuri neslēpj nažus

Linda nevēlas sevi dēvēt par Montesori mammu, bet atzīst, ka šos pamatprincipus savā ģimenē piekopa, pirms uzzināja par šo pedagoģijas virzienu. «Nekādas sētiņas, nekādu ierobežojumu — šīs mēbeles noteikti nav domātas cilvēkiem, kuri mājās slēpj nažus,» viņa saka. Vecākiem ir jārūpējas par bērna drošību, bet tas nenozīmē bērnam visu aizliegt un viņu ierobežot. Bērni vēlas atklāt, kāpt, kustēties, uzzināt. Ja mamma negrib, lai bērns rāpjas uz palodzes, lai pērk trijstūri, kur kāpelēt. Katrs bērns ir pelnījis būt brīvs, tāpēc Ette Tete piedāvājumā nekad netiks radītas mēbeles ar pretēju filozofiju. Par savu bērnu krēsliņa dizainu uzņēmums 2017. gadā saņēma LIAA inovāciju balvu un jau divu gadus darbojas LIAA biznesa inkubatorā.

Šobrīd uzņēmums ražo četras mēbeles — divas transformējamas, divas statiskas. Materiālus iegūst no Latvijas Finiera, bet gatavo ražojumu pārdošana notiek uzņēmuma mājaslapā Ettetete.com, interneta veikalos Etsy un Amazon, kā arī sadarbojoties ar ārzemju interneta un parastiem mēbeļu veikaliem. Gandrīz visa produkcija jeb 98% tiek eksportēta, lielākie klienti ir Vācijā, Itālijā un ASV, sadarbības partneri uzņēmumam ir arī Spānijā un Lielbritānijā. «Etsy ir ļoti draudzīga platforma mājražotājiem, tur ir daudz latviešu uzņēmumu, kas izmēģina roku uzņēmējdarbībā,» teic Linda. Amazon maksā tikai pēc tam, kad klients saņēmis preci, bet Etsy ļauj diktēt savus noteikumus par naudas plūsmu, preces atpakaļsūtīšanas politiku un citus jautājumus. No Amazon gan latvieši iemācījušies mūžseno gudrību — klientam vienmēr taisnība. Linda uzskata, ka viena no viņu panākumu atslēgām ir drošības sajūta, ko viņi sniedz klientiem. Ja uzņēmumam kaut kas jālabo vai jāsūta atpakaļ, tas ir neizdevīgi un dārgi, bet nav nekā dārgāka par sliktu atsauksmi.

Jautāta par Latvijas tirgu, Linda stāsta, ka rokas nav tik tālu aizsniegušās, lai cik jocīgi tas šķistu. Pieprasījums ārzemēs ir galvu reibinošs, tādēļ šobrīd nav laika izvietot reklāmas un iepazīstināt ar savu piedāvājumu tuvākos pircējus, bet nākotnē ir plāns atrast kādu latviešu sadarbības partneri, kas palīdzētu Ette Tete ienest arī vietējās ģimenēs. «Latvijai noteikti ir potenciāls, mums Igaunija ir ļoti labs sadarbības partneris, un, ja Igaunijā ar divreiz mazāku iedzīvotāju skaitu spējam pārdot divas paletes mēnesī, kāpēc gan Latvijā nevarētu? Ar laiku,» par tālākiem plāniem stāsta Linda.

Ambicioza vīzija

Linda domā, ka uzņēmums ar laiku varētu atteikties no mājražotāja statusa un kļūt arvien lielāks. Šobrīd viena mēbele top sešu dienu laikā — no finiera plāksnes ar CNC frēzi izgriež liektās detaļas, taisnajām izmanto zāģi. Pēc tam noslīpē plaknes un noapaļo malas, saurbj skrūvju vietas un vēlreiz apslīpē. Pēc tam uzklāj pirmo krāsas slāni, tad notiek starpslīpēšana, kurā darbinieki apgroza visas detaļas, rūpīgi apskata, aizšpaktelē un tad atkal noslīpē. Uzņēmums strādā ar ūdensbāzes krāsu, kas saceļ šķiedru, seko vēl viena slīpēšana un otrā krāsas kārta. Vēlāk žūšana, detaļu apskate, vai nav kāds defekts, un uz pakošanu.

Lielākais šķērslis pašlaik ir tas, ka vienu ražošanas posmu — špaktelēšanu — nav iespējams automatizēt. «Koks ir koks, tam ir zaru izrāvumi, un arī citos uzņēmumos sēž cilvēku armija un groza detaļas, aizšpaktelējot caurumus, tādēļ arī mūsu mēbeles joprojām skaitās roku darbs,» saka uzņēmuma vadītāja. Arī slīpēšana un krāsošana notiek ar rokām.

Linda paredz, ka nākotnē uzņēmums pietuvosies Rietumeiropas standartiem, sērijveida ražošanai — pēc iespējas efektīvāk, ātrāk un izmantojot minimālus resursus. To sasniegt palīdzēs jaunās telpas, uz kurām viņi drīz vien pārvāksies, — iegādāta veca fermas saimniecība, kurā ir gan plašākas telpas, gan zeme turpmākai attīstībai. Lielākais ieguvums ražotnei būs jauna frēze, kas ļaus nodrošināt divkāršu apjomu. Iegādāta tiks arī starpslīpēšanas mašīna. 100 vienību dienā būs jaunās ražotnes griesti, jo vairāk nebūs iespējams izlikt detaļas žūšanai un uzglabāšanai, taču saimniecības teritorija ir liela, un nākotnē Linda ar Krišjāni plāno uzcelt angāru un sasniegt jaunus apvāršņus. 

«Krišjānim ir ambiciozs sapnis — pa vienu galu angārā ielikt finieri un otrā galā sagaidīt iepakotu mēbeli,» Linda stāsta par vīra vīziju. Izņemot špaktelēšanu, visus pārējos ražošanas posmus iespējams veikt automatizēti, un uz to uzņēmēji arī tiecas. 

Viņi atzīst, ka, paliekot pašreizējās telpās un ar šodienas ražošanas apjomiem, varētu labi dzīvot un neriskēt, bet nemitīgi tirda jautājums — cik tālu mēs varam aiziet? Sapņot kopā ar laulāto draugu ir vieglāk, jo viņi viens otru motivē un dod spēku. Sastrādāšanās gan iespējama tāpēc, ka ir stingri noteiktas darbības robežas — Krišjānis atbild par ražošanu, Linda par pārdošanu un finansēm. 

«No darba tas ir kļuvis par mūsu dzīvesveidu. Ikdienā mēs birojā pat nesatiekamies, bet valdes sapulces, protams, notiek pie vakariņu galda mājās,» Linda smejas. Mēdz teikt, ka darbu nest mājās nav veselīgi, bet šodien darba sapulce mājās, rītdien uz darbu var vispār neiet — tā jau ir tā ģimenes uzņēmuma burvība! Dāvājot brīvību bērniem, viņi to ir ieguvuši arī sev.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Interese, cik tālu varam aiziet, ko sasniegt. Piemēram, IKEA milzim Latvijā ir viena ražotne, Lietuvā — septiņas. Ar ko viņi labāki? Ne ar ko. Lietuvieši vienkārši dara, un mēs tāpat. Lielākais dzinējspēks ir ambīcijas.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Iepriekšējos Ziemassvētkos pārdevām divreiz vairāk nekā noteiktā periodā spējām saražot. Nevēlējos nevienam atteikt, beigās pasūtījumi iekavējās līdz pat aprīlim, bet finansiāli atguvāmies tikai deviņus mēnešus vēlāk — septembrī. Pasūtījumi ir jāskaita!»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Nesākt biznesu vienam. Katram ir nepieciešams otrs cilvēks, kurš neļauj pieņemt pārgalvīgus lēmumus un izdarīt kļūdas. Divatā ir mazāks risks.»

Linda nevēlas sevi dēvēt par Montesori mammu, bet atzīst, ka šos pamatprincipus savā ģimenē piekopa, pirms uzzināja par šo pedagoģijas virzienu. «Nekādas sētiņas, nekādu ierobežojumu — šīs mēbeles noteikti nav domātas cilvēkiem, kuri mājās slēpj nažus.»
Foto — Ieva Salmane

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu