57 minūšu ceļojums Ilmāra Blumberga pasaulē
Kopš Ilmāra Blumberga nāves 2016. gada februārī šī ir pirmā filma, kas veltīta māksliniekam. Ierosme bijusi Blumberga lūgums režisorei Dzintrai Gekai atvest sauju zemes no Tjuhtetas Sibīrijā, kurp izsūtīja viņa tēvu Valteru Blumbergu. Gan filmā, gan pēdējās apjomīgās Ilmāra Blumberga personālizstādes Es nemiršu darbos Tjuhteta nav tikai ģeogrāfiska vieta, tā iegūst gandrīz vai mitoloģisku dimensiju.
Dokumentālās portretfilmās būtiski nošķirt to kultūrvēsturisko nozīmību un kinematogrāfisko vērtību. Dzintras Gekas filma neizstāsta tikpat kā neko par Blumberga dzīves gājumu un paveikto, skatītājam bez priekšzināšanām tā varētu būt kā grāmata svešā valodā — burti tik glezni, bet lasīt grūti. Tomēr tā būs unikāla iespēja kaut uz brīdi atgriezties pasaulē, kur šī izcilā personība joprojām ir tepat, ar mums.
Milzīga, neatņemama filmas vērtība ir mākslinieka stāsti, pastāsti, pat jociņi par pēdējās personālizstādes Es nemiršu gleznu sižetiem — caur tiem kaut mazliet iekļūstam Blumberga pasaulē, kur tiek domāts lielās, mūžīgās kategorijās. Tās ir cilvēka un mākslas, mākslas un sabiedrības attiecības, viņa skaudrā Sibīrijas pieredze, blīva simbolu gūzma, kuru pilnībā tā arī neizprast.
Blumbergs filmā savas pēdējās personālizstādes darbus raksturo kā pašportretu — kā «visu, kas piedzīvots». Viņš stāsta par izstādes centrālo tēlu — kalpotāja figūru, kura paliekusies prom no dzeloņstiepļu mudžekļa —, kā iedodot atslēgu tam, kā pats raugās uz dzīves un mākslas attiecībām. «Dzeloņdrātis ir tā ikdienas dzīve. Un viņš tā kā liecas prom, uz mākslas pusi. Bet māksla ir tikpat aktīva. Un nav starpības starp ikdienu un mākslu. Un ej nu un saproti, kura puse ir spēcīgāka. Jums liekas, ka šī, kaut gan es domāju, ka tā.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.