Vai tautas koncertzālei būs tapt? 8

Rīgas koncertzāles arhitekts Andis Sīlis 2009.gadā prezentē koncertzāles projektā veicamos darbus. Foto: Evija Trifanova, LETA
Terēze Gruntmane
Print Friendly, PDF & Email

Mēs esam nonākuši unikālā Latvijas pagriezienpunktā. Ar jaunās Saeimas drošu roku dažās nozarēs pārliecinoši sākās sakārtošana un naudas noplūdes apzināšana. Tas daudzus priecē, un mēs sākam redzēt gaismas starus valsts pārvaldes tuneļa galā. Tāpēc Kultūras ministrija (KM) nedrīkst atpalikt un tai ir dots ļoti svarīgs uzdevums tautas piederības un intelektuālo tradīciju stiprināšanā. Pēdējo nedēļu laikā, neskaitāmi cilvēki ir iesaistījušies koncertzāles idejas konceptuālā apspriešanā.

Ir pagājuši vairāk nekā 10 gadi, kopš tika izstrādāts iepriekšējais projekts, kas uz fotogrāfijām izskatās pārliecinoši, bet tomēr ir morāli novecojis pasaules pārmaiņu dēļ. Tas tika radīts Latvijas treknajos gados, kad par naudu neviens neuztraucās un likās, ka mēs teju, teju iesoļosim pasaules pārtikušo valstu sarakstā.

Neviens tad nerunāja par globālo sasilšanu (ja pasaules temperatūra paaugstinās par vienu grādu, tas paceļ jūras līmeni par diviem metriem, ziņoja BBC radio. Mēs vairs šos brīdinājumus nedrīkstam ignorēt, izvēloties vietu jaunajai koncertzālei), ekoloģiju un kā samazināt noplūdes gāzu daudzumu Rīgas ielās (ko var panākt, centrā samazinot transporta plūsmu).

Pasaules organizācijas nebija norādījušas, ka esam viena no visnevienlīdzīgākajām valstīm ES un nabadzības riskam pakļauto skaits nevis samazinās, bet pieaug. Mēs pilnībā esam ignorējuši lielu daļu Latvijas iedzīvotāju, atstājot tos pašizdzīvošanas instinktiem. Un, lai arī tas nedaudz grauj mūsu valstisko pašapziņu, mums ir jāatzīst, ka neesam Eiropas pārtikušo valstu galvgalī, bet gan kopā ar bijušo Austrumbloku maļamies pa apakšu. Arī Krimas okupācija tad vēl nebija notikusi, kas savā ziņā uz laiku paralizēja esošo neievainojamības un aizsargātības sajūtu (2014. g.).

Pasaule un cilvēku domāšana par šo laiku ir kardināli mainījusies, no Latvijas katru gadu ir turpinājuši emigrēt iedzīvotāji, tādējādi radot mīnus zīmi Latvijas demogrāfijā. No otras puses, ir izaugusi jauna un domājoša paaudze, kurai trekno gadu spožuma idejas ir svešas, tikpat svešas, kā KM apspriedes aiz slēgtām durvīm. KM ir dota iespēja pierādīt, ka tā ir progresīva, atklāta ministrija, kas adaptējas, pielāgojas un virza jaunas idejas.

Šeit nav runa par kaut kā “iznīcināšanu”, tas ir tikai dabīgi, ka projekti noveco. Nāk jauna arhitektu paaudze, kas Latvijas vārdu var iznest pasaulē ar ‘’sustainability” domāšanu, projektējot koncertzāli, kur cilvēki no visas pasaules brauc klausīties ne tikai mūziku, bet arī uz otru zaļāko valsti Eiropā, kas pilnībā sevi attaisno, uzbūvējot “zaļāko” koncertzāli pasaulē. Saules paneļi, vasaras dārzi uz jumta, būvniecībā izmantota ekoloģiska koksne – neesmu speciāliste, bet domāju, ka Latvijā ir pietiekami daudz izglītotu ekomāju būvnieku, kas prastu uzcelt tā, ka ekokoncertzāli ar pareizu nosiltināšanu vajadzētu apkurināt minimāli pat aukstajā sezonā. Ja mēs uz vietas vēl īsti visas tehnoloģijas nepārzinām, mums ir iespējas konsultēties ar pašu tautiešiem diasporā, kuri ir izstudējuši pasaules universitātēs, vai arī doties uz ziemeļu kaimiņvalstīm pieredzes apmaiņā.

Ir jāsaprot, ka mums kā mazai valstij nav jālīdzinās vai jāpārspēj pasaules koncertzāles ar savu pompu, bet gan ar unikalitāti.

Kā savā grāmatā “Dāvids un Goliāts” Malkoms Gladvels raksta, saprotot, ka mēs nevaram stāties blakus vai pretī Goliātiem (šajā gadījumā – lielām attīstītām valstīm), mums ir jāizdomā savs unikāls veids, kā varam izcelties. Ir pilnībā jāapzinās savas problēmas, kas ir nevienlīdzība, ka 69% nodarbināto, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, “uz rokas” saņem 500 vai mazāk eiro mēnesī, kā arī jāapzinās savas stiprās puses – augstas klases dizains, dabas resursi, skaistas, neatklātas dabas ainavu vietas pie Rīgas. Uz šī fona, to visu paturot prātā, ir jāatrod kompromiss koncertzāles izveidei, lai vēl vairāk nenodalītu pārtikušos no trūcīgajiem, uzspiežot 100 miljonu projektu.  Jauns mūsdienīgs projekts, ar skatu nevis pagātnē, bet nākotnē, kas būtu unikāla ekoceltne, savukārt izmaksu ziņā, nepārsniegtu Kauņas (30 milj.) vai Viļņas (52 milj.) koncertzāļu plānotās izmaksas.

Ja nākamajos trīs gados mēs 23,5 miljonus Eiropas fondu naudas, kas paredzēta “saglabāt, aizsargāt un attīstīt nozīmīgu kultūras un dabas mantojumu, kā arī attīstīt ar to saistītos pakalpojumus”, ieguldām AB dambī, kas pēc idejas ir kārtējais betons, lai gan ar kultūrvēsturisku nozīmi (celts 1886. gadā, uzspridzināts 1944. gadā un šodienas izskatā atjaunots 1950. gados), tad tieši pēc tāda laika mēs varam attapties ar domājošu jauno valdību, kas neies un nemeklēs 100 miljonus koncertzāles būvniecībai, bet izvirzīs kardinālākus risinājumus mūsu valstiskā mērķa “nevienlīdzības mazināšana”sasniegšanai. Mēs varam attapties pie Eiropas naudas ‘’iesaimniekošanas” AB dambī un bez koncertzāles.

Lai tas nenotiktu ir jārīkojas ātri un pragmatiski. Mums ir dota brīnišķīga iespēja uzcelt koncertzāli, pielietojot visas nākotnes idejas un tehnoloģijas, koncertzāli, kas organiski iekļaujas dabas ainavā, kas ir prom no ar kultūru jau tā pārblīvētā centra, ir piebraucama no visām pusēm ar transportu, lai arī autobusi un mašīnas no attālākiem rajoniem.

Kultūras ministre to arī ir uzsvērusi: “Mēs raugāmies uz to kā uz magnētu, kas kļūst par kultūrvietu visiem Latvijas iedzīvotājiem, piedāvājot iespējas kultūru pieredzēt un baudīt visdažādākajām sabiedrības grupām.”

Lai tauta justu piederību valstij un valdībai, tā ir jāiesaista. Mēs nevaram turpināt uzskatīt, ka tikai saujiņa vienādi domājošo var izspriest, kā būt un kā nebūt Latvijai.

Cik daudz dažādu un interesantu komentāru pavīdēja interneta vidē pēdējo divu nedēļu laikā koncertzāles sarunās. Nevalstiski būtu neieklausīties un neņemt to vērā, bet spītīgi bīdīt “visu vai neko koncertzāli uz AB dambja” ideju kā vienīgo visā Rīgā.

Var jau būt, ka cilvēkiem, kuri pie šī projekta iestrādes darbojas, nav pa spēkam apzināt visas iespējamās koncertzāles atrašanās vietas. Pēdējos gados ir izveidojušās iespaidīgas Rīgas apkaimju kopienas, kuras, iespējams, var piedāvāt savas idejas. Ja konceptuāli mēs vienojamies, ka interesants būtu ūdens tuvums, tad koncertzāle jūras krastā, kādā degradētā Pierīgas rajonā ar skatu uz jūru, kur var redzēt saulrietu, būtu patiess vizuāls baudījums (Ē. Šmeļkovas ideja). Lai koncertzāle būtu ārpus centra, jo mēs joprojām turpinām domāt par pārtikušajiem Rīgas centra iedzīvotājiem, kas ar kājām varētu aiziet līdz koncertzālei, bet ignorējam apkārtējos rajonus, kuriem tik ļoti ir nepieciešama revitalizācija. Šeit atkal man jācitē tālredzīga kultūras ministres Daces Melbārdes doma: “Pieredze ar citām koncertzālēm pasaulē pierādījusi – tiklīdz tiek uzbūvēta labas arhitektūras celtne un tajā tiek nodrošināta laba mākslinieciskā programma, visa apkārtējā vide izmainās.”

Kur būt Tautas koncertzālei Rīgā? Jautājam pašiem rīdziniekiem un kopīgi to apspriežam. Iespējams, ka ideju variantos būs vietas, kuras līdz šim pat nevienam nav ienākušas prātā, kā tviterī rakstīja, piemēram, Čiekurkalna apkaimes biedrība: “Ezermalas ielas rajons tieši pie Ķīšezera ir kā radīts jaunas koncertzāles celtniecībai. Ekskluzīva vieta ezera krastā, lieliska piekļuve un milzīga neapgūta teritorija, kur ļauties arhitekta domas lidojumam.”

Lai ģenerētu jaunas idejas, RTU arhitektūras nodaļas studentiem kā kursa darbu var uzdot veidot koncertzāli eko izpildījumā. Arī viņi jutīsies piederīgi šim projektam, un, iespējams, atklāsim jaunos talantus.

Interesants šķita Singapūras Nacionālās galerijas starptautiskais projektu konkurss. Pirmajā kārtā darbi tika vērtēti anonīmi un vērtēti pēc dizaina filozofijas un kā tiek izprasts izvirzītais uzdevums (mūsu gadījumā – mūsdienīga ekoceltne). Tikai to arhitektu vārdi, kuri izvirzīti otrajai kārtai, tika atklāti. Tālāk sekoja dizaina izstrāde un spēja iekļauties budžetā. Gala rezultātā tika izvirzīti trīs uzvarētāji, no kuriem vienam uzticēta tālākā sadarbība.

Pasaules praksē ir daudz piemēru, kur var smelties idejas, piemēram, School of Art, Design and Media (NTU) Singapūrā ir celta eco-friendly stilā (38 milj.). Salīdzināt celtniecības izmaksas augsti attīstītās valstīs arī nebūtu korekti, jo darbaspēka izmaksas mums ir daudz zemākas. Protams, ka koncertzālei ir sava specifika un, kā raksta Financial Times savā rakstā “Koncertzāļu celtniecības problēma”, kāpēc koncertzāļu celtniecība ir tik dārga, – “atbilde ir kaut kur par vidu starp lepnumu, orķestra ekonomiku, politiku, kā arī akustikas sarežģītību. Bet, ja pajautātu profesionālam mūziķim vai diriģentam, kurā zālē ir labākā akustika, viņi nosauks divas. Vīnes Musikverein (1870) un Amsterdamas Concertgebouw (1888). Abas ir “kurpju kastes” formas zāles, garas, augstas un taisnstūrveida. Savukārt par pamatu daudzām mūsdienīgām koncertzālēm kalpo Berlīnes Hansa Šarona dizainētā Berlīnes Filharmonija.”

Tā arī varētu būt sava veida daļēji tautas sponsorēta koncertzāle. Šī doma man radās, sekojot Dallasas operas būvniecībai, kur viena ģimene ziedoja 42 miljonus un viņu vārdā tika nosaukta šī koncertzāle, bet pārējās 40 ģimenes ziedoja katra par miljonam. Nezinu, vai mēs īsti gribētu nosaukt koncertzāli Latvijas bagātāko pilsoņu vārdā, līdz ar to mums jārīko tautas kampaņa, jo, ja mums kā valstij vajag šo koncertzāli, bet naudas tai nav, pat ja puse Latvijas iedzīvotāju ziedotu vienu eiro, mums jau būtu miljons. Bet daudzi taču varam ziedot 10, 100, 1000, 10 000 eiro kopīgam labumam.

Mēs nevaram visu laiku gaidīt no valsts, valsts būtībā ir tādi paši cilvēki kā mēs. Kad, Dallasā dzīvojot, ziedojām, Parkland slimnīcas celtniecībai, visu ziedotāju, pat to, kuri bija noziedojuši 10 dolārus, vārdi tika iegravēti stikla sienās. Atklāšanas dienā cilvēku acīs bija lepnums – pirmkārt, par skaisto ēku, otrkārt, par to, ka gandrīz katrs bija piedalījies šīs ēkas celtniecībā kaut vai ar mazumiņu. Lai tas notiktu pie mums, ir jābūt atklātai komunikācijai, sajūtai, ka mūs uzklausa un katrs esam daļa no šīs brīnišķīgās valsts, ko saucam par savējo.

P.S. Jautājums, vai Rīgā ir vēl kāds “nozīmīgs kultūras un dabas mantojums”, kam var novirzīt šos 23,5 miljonus, lai paliek atklāts sabiedrībai.

Komentāri (8)

Drosma 14.05.2019. 09.57

KM,kuru vada NA es neuzticos.
Uzskatu,ka tieši KM ir tā renīte,pa kuru dāsni barojas būvnieku mafija.
Žurnālisti – uzrakstiet,kā tad palika ar toem 12 milj par LNB – ko sev nolēma izkārtot būvnieki- jau šiem makā vai vēl jāpagaida

+3
0
Atbildēt

1

    altinyildiz > Drosma 14.05.2019. 12.27

    Būvnieku mafija baro Pederastu partiju un ne tikai ar oficiāliem ziedojumiem. Varu atgādināt par brāķi “gudrona dīķu” un Stradiņa slimnīcas projektos, Vienotības čekistiem uzdāvinātiem 16 un 16, 5 miljoniem, par čekistiem bez maksas atdoto LM un par ceturtdaļu vērtības čekistiem atdoto Citadeli. Ja tam vēl pieskaita tikai pagājušā gadā 290 pārmaksātos miljonus par Dombrovska, Kampara, Pavļuta, Pūces un Ašerādena nelikumīgi izniegtām OIK atļaujām.
    Ja neesi ieradusies pie viņiem ar apliktu Šahida jostu un aizrāvusi visus pie staļina, tad neesi tiesīga pat Lembergu pakritizēt.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

Urga 15.05.2019. 10.55

Bez AB dambja varianta intervijā IR A.Poga min šādus piemērus:
…kā pirms vairākiem gadiem izdarīja Drēzdenes filharmonija. Viņiem bija Austrumvācijas laikā celta koncertzāle — drūma, akustikas ziņā smagnēja, neatbilda mūsdienu kritērijiem. Atstājot ārējo karkasu, tajā iebūvēja jaunu, modernu koncertzāli, atbilstošu visiem akustikas parametriem.
Otrs risinājums ir Cīrihē. Brīnišķīgai vēsturiskai Tonhalle koncertzālei bija pienācis laiks renovācijai, bet orķestrim kaut kur ir jāpaliek. Viņi atrada pamestu rūpnīcu un tajā iebūvēja koncertzāli ar 1200 vietām, ko es uzskatu par ideālu izmēru Rīgai. Šveicieši tam iztērēja — tas izklausās pēc neprātīgi zemas summas laba līmeņa akustiskai koncertzālei — desmit miljonus Šveices franku (deviņi miljoni eiro). Koncertzāle ir pagaidu, līdz ar to viss, kas neattiecas uz zāli, ir sekundārs. Gan mūziķu darba telpas, gan klausītāju foajē ir minimālistisks. Fokuss vērsts uz skatuvi, apgaismojumu un, protams, skaņu kā primāro. Rezultāts ir fascinējošs. Es Cīrihes orķestra direktorei prasīju — paies trīs gadi, vai iesit atpakaļ uz renovēto, skaisto Tonhalle? Kas notiks ar šo zāli? Viņa atbildēja: vēl nezinām, bet, ņemot vērā, cik labs ir rezultāts, mēs varētu šo zāli paturēt.

+1
0
Atbildēt

0

lindab456 17.05.2019. 09.57

Arhitektūra sākas ar ideju, vēstījumu, īpaši tas attiecas uz lielām sabiedriskām būvēm, kur idejas vakums, falšums, anahronisms, neatbilstība sabiedrības gaidītajam nav noslēpjams.
Tas, ko redzu AB dambja koncertzāles projektā šobrīd ir izsakāms ar vārdu – lauzt, par jebkuru cenu, par spīti visiem priekšnosacījumiem – fiziskajiem, vides, ekoloģiskajiem, publiskajiem, ekonomiskajiem, kultūrvēsturiskajiem, estētiskajiem, u.c. iebildumiem.
Kad tiek apgalvots, ka tā ir vislabākā vieta būvēšanai – ekskluzīva vieta ekskluzīvai celtnei, tad atbilde ir – atrodiet vienu privātu investoru, kurš guldītu ūdenī paša pelnītu naudu.
Šobrīd AB dambis ļoti labi pilda publiska laukuma vietu, kur rīkot pasākumus.
“Jautājums, vai Rīgā ir vēl kāds “kultūras un dabas mantojums”, kam var novirzīt šos 23,15 miljonus…”
Kultūras mantojumam atvēlētajiem līdzekļiem ir tik plašs un akūts pielietojums, tik daudz grūstošu objektu, kas aiziet uz neatgriešanos- tās pašas muižas un muižiņas Rīgā.
Domāju, ka ir pēdējais laiks atdot parādu UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā iekļautajam Rīgas vēsturiskajam centram, pie tam, nevis izlasēs kārtībā, bet līdzīgi kā centrs ir apstiprināts- vienoti, kompleksi, ar vispārēju programmu, kas attiektos uz visu centru kopumā un katru īpašumu atsevišķi.

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu