Literatūrzinātnieks un esejists Svens Birkerts piesauc digitālo apokalipsi
Amerikāņu daiļliteratūrā ir žanrs, kuru esmu nodēvējis par «ilustrēto žurnālu stāstiem» — tieši žurnālos parasti tādus var lasīt. Žanru raksturo gluda, rūpīgi izrediģēta valoda un minimāls pārsteigumu daudzums. It kā viss ir pareizi, taču allaž ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst, un lasīt nav tik aizraujoši. Var būt, ka tās ir aptuvenos priekšstatos balstītas aizdomas, taču man šķiet, ka darbošanās šajā žanrā tiek apgūta augstskolās — tā dēvētajos radošās rakstīšanas (creative writing) kursos, jo tajos visvairāk izplatītais uzdevums ir tieši īso stāstu rakstīšana.
Svens Birkerts (1951) ir latviešu izcelsmes amerikāņu esejists un literatūras kritiķis, mūsu Nacionālās bibliotēkas ēku projektējušā arhitekta Gunāra Birkerta dēls. Viņa zināmākais darbs ir eseju krājums Gūtenberga elēģijas. Lasīšanas liktenis elektroniskajā laikmetā (1994) — priekšlaicīgs un, kā tagad šķiet, naivs, un novecojis pravietojums par lasīšanas ieradumu norietu interneta un tehnoloģiju iespaidā. Nav brīnums, ka latviski iznākušajā krājumā esejas no šīs grāmatas nav iekļautas. Tajā atlasīti teksti no krājumiem Otrā pastaiga (The Other Walk, 2011) un Mainām tēmu (Changing the Subject: Art and Attention in the Internet Age, 2015).
