Personiskais taisnīgums ir augšāmcēlies 1

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Juris Ulmanis
Print Friendly, PDF & Email

Pavasara spēkā augšāmceltas domas par Latviju rosina to uzlūkot trejādi. Kā varena sakņu sistēma senču spēkā – tā pagātne, bet kā potenciāla radoša spēka caurstrāvota iespēju zeme – tā ir šodiena. Un šodienas pumpuru augļi ir rītdiena.

Trejāds ir arī mans personiskais rakurss. Dzimis latviešu ģimenē, kas bija viena maza Latvija Amerikā, Ņujorkā, pasauli kā bērns iepazinu caur strikti latvisku darba ritmu, kas brīvi varēja izpausties Amerikas dotajās personiskajās brīvībās. Kopš 1992./1993. gada esmu Latvijā, tātad Eiropā.

Lieldienu stāsts man ik gadu atgādina par krusta ceļa klātesamību. Tas uzdod jautājumus par sevi un par Latviju. Par nāvi un dzīvības spēju to pārvarēt. Bils Geitss nesen rakstīja, ka, analizējot Leonardo da Vinči fenomenu, viņaprāt, būtiskākās pasauli ietekmējošās lietas ir – patiesums un mīlestība.

Patiesums šodien bieži tiek aizvietots ar interpretācijām. Interpretētas un pārinterpretētas tiek tiesības, vērtības, izglītība, morāle, ētika. Patiesībā gandrīz viss, ko esam mantojuši no saprātīgi, godprātīgi un rūpīgi izveidotās Latvijas valsts.

Aizbildinoties ar valsts pārvaldes sarežģītību, cilvēcisko pamatvērtību un būtisko taisnīguma un tiesiskuma jomās, tiek liktas lietā interpretācijas. Man ir pieredze “baudīt” šo interpretāciju sekas uz savas ādas jau apmēram 15 gadus. Kad man uzdod jautājumu: “Kā tu vari nezināt, ko dara tavs darbinieks savā darba laikā?”, manī ierunājas personiskais taisnīgums, kurš saka, ka tiesa, kura tik ilgus gadus “sit krustā” nevainīgu cilvēku (kamēr nav tiesas sprieduma, visi ir nevainīgi) pamatprincipus un tiesības darīt, nevar būt norma. Ja esmu pārkāpis likumu, tad man jāsaņem sods, nevis desmitgadēs mērāma varbūtēja apsūdzība. Tas man ir licis domāt un jautāt par brīvību, taisnīgumu un mīlestību, un ir aizvedis mani līdz, manuprāt, būtiskām atziņām – personiskais taisnīgums un brīvība darīt ir manā krustā šķērsām liktie dēļi. Ja jānes – nesīšu!

Personiskais taisnīgums ir katra eiropieša lepnums un gods kopš Aristoteļa un Platona laikiem. Katram amerikānim tas ir tikpat kā skābeklis.

Latvijas vēsturi un Satversmes veidošanas procesu pētot, ir redzams, ka arī katram latvietim taisnīgums ir bijusi pamatvērtība, kas ietverta valstiskuma pamatā. Centrā ir personiskais taisnīgums un brīvība godīgi darīt darbu.

Ierobežojumi tiek likti visam, kas veicina kādu atsevišķu grupu izdevīgumu. Sociālais taisnīgums netiek dots kā dāvana, bet kā godīgi nopelnāma iespēja.

Tātad eiropeiskajai nostājai kā Amerikā uzaudzis latvietis varu tikai piekrist. Brīvs ir tas, kurš nepieķeras materiālajiem labumiem, prot izkopt suverēnu attieksmi pret savu darbu un brīvo laiku un dalās ar savu labumu tur, kur uzskata par pienācīgu. Tādu brīvu cilvēku kopība ir mans sapnis Latvijā. Savā sabiedriskajā darbā, braucot pa Latvijas skolām – runājot par kalniem, patriotismu, nākotni; esot zemessargam, strādājot ar audžubērniem, esot kopā ar skautiem un gaidām, atjaunojot Brīvības pieminekli, dibinot un pilnveidojot zemessargam.lv, esmu turējis tādu garu.

Amerikas izpratni par brīvību labi raksturo pirmie trīs Konstitūcijas panti, kas dala pārvaldes varu trīs daļās: likumdevējs ir Kongress un Senāts; izpildvara ir prezidents; tiesu vara ir Augstākā tiesa. Šāds dalījums nepieļauj kādas pārvaldes nozares pārlieku lielu varenību.

Latvijas Satversmes sākums man patīk vislabāk, jo tur ir daudz darbības vārdu: “1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.”

Lieldienu laika augšāmceļamā Latvijas goda lieta, būtu – katram sevī turēt godā personisko taisnīgumu! Pirmais bauslis lai ir – nepieļaut likumpārkāpumu un izveidot to par stingru nostāju un rakstura iezīmi.

Otrais lai ir – pienākums pret tiesiski morālu pašapliecināšanos, ne tikai nerīkojoties netaisni pret citiem, bet neļaut rīkoties netaisni pret sevi, nepieļaujot nekādu sevis tiesisko noniecināšanu!

Trešais un svarīgākais – mīlestības apliecinājums savam tuvākajam, blakus stāvošajam, garām ejošajam, ikkatram Latvijas cilvēkam! Tieši cilvēks ir mūsu valsts pamatvērtība, tās spēks, tās cerība, pagātne un rītdiena un ikvienam ik brīdi, tas ir jāatceras, lai Latvijā dzīvojošs cilvēks zina, ka pat, ja viņu piesit krustā, katram cilvēkam ir nodrošinātas augšāmcelšanās tiesības uz brīvību, labklājību, taisnīgumu un galvenais – tiesības uz savas valsts – Latvijas mīlestību!

Tas ir tā vērts! Pamēģini!

 

Autors ir zemessargs, uzņēmējs, augstskolas pasniedzējs, Dr. sc. admin.

Komentāri (1)

lindab456 12.05.2019. 11.38

Raksts par pamatvērtībām. Par brīvību – bet iekšējo, personīgo brīvību. Par patiesību – savu izvēli attiecībā pret patiesību, savu mugurkaulu. Par taisnīgumu – kā ideālu un personīgo orientieri. Par cilvēkmīletību- savas personības humāno, morāli ētisko pamatu. Par Dzimtenes mīlestību, patriotismu – savu apzinātu izvēli. Apliecinošs raksts, ar atbildēm un jautājumiem.
“Pavasara spēkā augšāmceltas domas par Latviju rosina to uzlūkot trejādi. Kā varena sakņu sistēma senču spēkā – tā pagātne, bet kā potenciāla radoša spēka caurstrāvota zeme – tā šodiena. Un šodienas pumpuru augļi ir rītdiena.”
Raksts piesaista ar attēla estētiku, kas liek domāt par manu vecāku paaudzes vērtībām, kurās mēs izaugām, un, kuras, savukārt, ir mantotas no pirmskara Latvijas. Tas ir stāsts par paaudžu mantoto vērtību dzīvotspēju.

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu