Depozīta sistēma vai uzdzīve uz citu rēķina?

Padomju laikos bija trāpīga anekdote par izklaidēm sociālistiskā garā. Pāris padomju futbola komandas sportistu pēc spēles ārzemēs uzdzīvojuši viesnīcas bārā. Iepazinušies ar meitenēm, vakaru turpinot viesnīcas numuriņā. Kad uzdzīve beigusies, meitenes pieprasījušas naudu – viņas esot profesionālas prostitūtas, par kuru pakalpojumiem jāmaksā. Puiši izstūmuši viešņas no viesnīcas numura, bet meitenes atgriezušās ar viesnīcas apsargu. Skandāls audzis augumā, līdz iesaistījies komandas treneris. Puišiem tādas naudas nav bijis, un treneris komandas goda vārdā savācis valūtu no visiem pārējiem komandas biedriem, lai nosegtu puišu parādu. Tāda, lūk, sociālistiskā uzdzīve – bauda daži, bet maksā visi.

Diemžēl vides aizsardzībā nereti strādā šis sovjetiskais princips – peļņu gūst daži, bet vides piesārņojuma sekas sedz visa sabiedrība. Lai gan mūsdienīgā vides politikā ir pasludināts cits princips: piesārņotājs maksā.

Tas nozīmē, ka piesārņotājs ir atbildīgs par piesārņojuma novēršanu un rēķinās ar attiecīgām izmaksām. Depozīta sistēma pilnībā atbilst principam “piesārņotājs maksā”: iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas izmaksas sedz iepakojuma ražotāji (šajā gadījumā: dzērienu ražotāji) un paši dzērienu baudītāji.

Plastmasas piesārņojums jūrās ir ļoti nopietna vides problēma, tāpēc Eiropas Komisija ķērusies pie tik kardināla soļa kā aizliegt vienreizlietojamos traukus, ausu kociņus un pieprasīt 90% atgriešanu dzērienu pudelēm[1]. Attiecībā uz dzērienu pudelēm tikai depozīta sistēma ļauj sasniegt šādu mērķi, un liela daļa Latvijas iedzīvotāju depozīta sistēmu atbalsta.

Tomēr jau pārdesmit gadus depozīta sistēmu neizdodas ieviest, jo lobijs pret to ir ļoti, ļoti spēcīgs, bet politiskās gribas ir pietrūcis. Šis lobijs, visticamāk, pārstāv uzņēmumus, kuru peļņa, ieviešot depozīta sistēmu, mazināsies, lai gan atsevišķu uzņēmumu zaudētā peļņa nav pietiekams arguments, lai atliktu sistēmu, kas patīk sabiedrībai un kas labāk aizsargā vidi.

Kas būtu ieguvēji, ieviešot depozīta sistēmu?

Ieguvēji būtu iedzīvotāji un apkārtējā vide, jo samazinātos to atkritumu daļa, kas nonāk apkārtējā vidē un apdraud savvaļas dzīvniekus. Politiski Latvija varētu sasniegt paredzamos EK mērķus, savācot 90% dzērienu pudeļu iepakojumu. Nostiprinātos “piesārņotājs maksā” princips, kas nozīmē, ka talkotājiem un citiem brīvprātīgajiem nebūs jāvāc bezatbildīgo personu nomestās dzērienu pudeles, un vides sakopšanu veltīt citiem uzdevumiem.

Tas palīdzētu esošajai atkritumu apsaimniekošanas sistēmai kļūt efektīvākai: nupat Latvija saņēmusi Eiropas Komisijas aizrādījumu par esošo sistēmu: “Nav ekonomisku stimulu, kuri mudinātu mājsaimniecības šķirot atkritumus. Ražotāju atbildības sistēmas pilnībā nesedz atkritumu šķirošanas izmaksas”[2].

Depozīta sistēma arī nodrošina tīrākas izejvielas ieguvi un lielāku iespēju atkārtotai izmantošanai, kas gan ne vienmēr tiek izmantota. Tīrākai izejvielai nākotnē var būt liela nozīme – tā dos augstvērtīgāku materiālu, ko varēs izmantot jaunu pudeļu ražošanai.

Kas būtu zaudētāji, ieviešot depozīta sistēmu?

Atbilstoši spēkā esošiem atkritumu apsaimniekošanas likumiem, jau tagad Latvijā iepakojuma ražotājs ir atbildīgs par iepakojuma atkritumu šķirotu savākšanu un pārstrādi. Šo darbu viņš var darīt pats, var arī slēgt sadarbības līgumu ar tādiem uzņēmumiem kā “Zaļā josta” un “Latvijas Zaļais punkts”, kas viņa vietā apsaimniekos iepakojuma atkritumus, vai arī maksāt lielu Dabas resursu nodokli.

Šobrīd atkritumu apsaimniekojošās organizācijas apņemās apsaimniekot arī tādus iepakojuma veidus, kurus Latvijā nedz dalīti ievāc, nedz nogādā pārstrādei (piemēram – vienreizlietojamos traukus), bet likumos noteiktos mērķus tās sasniedz, savācot un pārstrādājot citus iepakojuma veidus.

Ar depozīta sistēmu atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi zaudē: pirmkārt, līgumus un ieņēmumus no dzērienus ražojošiem uzņēmumiem, jo depozītu sistēmā dzērienu ražotāji vēlas sava iepakojuma atkritumus apsaimniekot paši. Otrkārt, tas nozīmē, ka no poligoniem pazudīs nozīmīgs peļņas avots – dzērienu PET pudeles, jo paredzams, ka vismaz 9 no10 nonāks depozīta sistēmā. Un, treškārt, tas nozīmē asāku konkurenci ar kaimiņvalstu dzērienu ražotājiem, jo dzērienu cena mazliet pieaugs. Arī mazumtirgotājiem depozīta sistēma nozīmē papildus uzdevumus, lai noorganizētu taromātus vai manuālos pieņemšanas punktus. Bet mazumtirgotāji pelna, pārdodot dzērienu pudeles, un tādējādi arī tiem jāuzņemas atbildība par piesārņojuma mazināšanu.

Kas ir pretargumenti depozīta sistēmai?

Depozīta sistēma kopumā ir izdevīga sabiedrības vairākumam, bet neizdevīga atsevišķiem uzņēmējiem, ko viņi nevēlas īpaši uzsvērt. Šķiet, tāpēc parādās dīvaini argumenti, ko nereti pārtver arī sabiedrībā populāri cilvēki.

Pirms gada bijušais vides ministrs Indulis Emsis izteicās[3], ka depozīta sistēma radīs lielas problēmas godīgajiem šķirotājiem, kas iemācījušies PET pudeles saplacināt: tagad nāksies tās nodot veselas, ar gaisu, un vēl depozīta sistēma mazinās motivāciju šķirot to atkritumu daļu, kas neietilpst depozīta sistēmā. I. Emša bažas ir pretrunā ar sabiedrības atbalstu depozīta sistēmai  (84% SKDS aptaujāto respondentu 2018. gada aprīlī uzskata, ka tā būtu vajadzīga – ļoti vajadzīga 47%, drīzāk vajadzīga 37%)[4].

Lielās Talkas vadītāja Vita Jaunzeme savukārt atbalstītu perfekto depozīta sistēmu, kas iekļautu visus sintētisko polimēru iepakojumus[5], bet nevēlas šķērdēt naudu nepietiekami aptverošas sistēmas ieviešanā, ko vajadzēja izdarīt jau pirms desmit gadiem.

Diemžēl šādas atrunas līdzinās sliņķu atrunām, lai neko nedarītu – gaidot perfekto iespēju, palaižam garām izdevīgās iespējas, un to perfekto visbiežāk nekad nesagaidām.

Jā, iespējams, visu sintētisko polimēru depozīts būtu vēl labāk, bet arī ievērojami dārgāk: tādas sistēmas sagatavošana prasīs vēl vairāk laika un nesīs vēl vairāk pretestības. Tāpēc ir tieši labi sākt ar mazāku sistēmu. Mazākas sistēmas ieviešana netraucē tās paplašināšanai, tieši otrādi, sniedz vērtīgu pieredzi.

Tomēr “meistardarbs” īpatnu argumentu radīšanā ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pasūtinātais pētījums, ko veica Gateway & Partners “Industrijas ietekmes pētījums depozīta sistēmas ieviešanas gadījumā Latvijā”[6]. Šis “pētījums” vienlaikus apgalvo, ka “depozīta sistēmas priekšrocība ir tās pārbaudāmā efektivitāte, kas ļauj sasniegt vairāk kā 90% rādītāju iepakojuma atgriešanai atpakaļ” un to, ka tā palīdz uzlabot PET pārstrādes apjomus, bet tomēr secina “depozīta sistēma ir vērtējama kā mazefektīvs instruments atkritumu apsaimniekošanas sistēmā”. Vai tāpēc, ka sistēma samazina atsevišķu uzņēmumu peļņu un pieprasa piesārņotājiem maksāt vairāk nozīmē, ka tā ir mazefektīva?

Gateway & Partners pētījuma kopsavilkumā apgalvo, ka liela jēga no depozīta sistēmas nav: “Depozīta sistēmas ietekme uz vidi ir salīdzinoši neliela, jo tiek sagaidīts, ka līdz ar depozīta sistēmas ieviešanu tiks samazināts iepakojuma daudzums vidē, taču Latvijas speciālisti norāda, ka, lai gan dzērienu iepakojums ir vizuāli pamanāmākais, tomēr tas neveido lielu daļu atkritumu.”

Kā šis slēdziens radies? Nē, tas nav pamatots faktos, bet viedokļos. Šā pētījuma vides sadaļā lasāms gan a/s “Latvijas Valsts meži” teiktais “80% no valsts mežos savāktajiem atkritumiem ir PET pudeles”, gan Lielās Talkas līdzorganizatores apgalvojums, ka “plastmasa pudeles ir vizuāli ir vispamanāmākās, jo aizņem lielāku tilpumu, taču arī vieglāk savācamas, tomēr lielāks apjoms no izmestajiem atkritumiem organizētajās talkās ir tieši citu veidu atkritumi”.

PET pudeles svara ziņā nespēj sacensties ar riepām vai cementa klučiem, tomēr vidi krietni vairāk apdraud tieši pudeles. Bet līdz pētījuma kopsavilkumam “Latvijas Valsts mežu” teiktais nenonāk, bet talkas organizatore kļuvusi par “Latvijas speciālistiem“. Neviena vārda par atkritumiem jūrā, lai gan tieši vēlme novērst plastmasas atkritumus jūrā ir iemesls, lai EK ķertos pie tik kardināla soļa kā aizliegt vienreizlietojamos traukus, ausu kociņus, un prasīt 90% atgriešanu dzērienu pudelēm.

Tāpat “pētījums” apgalvo, ka depozīta sistēma skars nelielu atkritumu daļu (1%) un tāpēc bezjēdzīga. Tie jau ir ļoti tendenciozi apgalvojumi: kā skaidro biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs Jānis Brizga, “pēc Eurostat datiem 2016. gadā Latvijā tika radītas 233 tk. tonnu iepakojuma materiālu”. Biedrības speciālisti aprēķinājuši, ka “aptuveni 55% no šiem materiāliem ir primārais iepakojums un pārējais – sekundārais un transporta iepakojums (kastes, paletes, plēves u.tml.). Depozīta sistēma paredzēta tikai primārajam iepakojumam un attiektos uz būtisku un vērtīgu iepakojumu daļu – aptuveni 13% stikla taras, 30% plastmasas primārā iepakojuma un 43% metāla iepakojuma”. Tieši šis, primārais iepakojums, ir grūtāk savācams un rada vides problēmas, un plānotā depozīta sistēma to labi aptver.

Šādu dīvainu argumentu parādīšanās parasti signalizē, ka kāda puse nevēlas runāt atklātu valodu, bet ķeras pie mazākajiem salmiņiem, lai apturētu sev nepatīkamās izmaiņas. Protams, peļņas zudums un piesārņotāja izmaksas nav patīkamas, bet nevienā biznesā peļņa nekad nav garantēta: arī gāzes krāsnis kādreiz atņēma darbu kurinātājiem, un vides aizsardzības pasākumu izmaksām jābūt pašsaprotamai sadaļai ikvienā biznesa plānā. Konstruktīvāk būtu nevis pretoties sabiedrībai izdevīgām pārmaiņām, bet runāt par sagatavošanos pārmaiņām, un arī to, kā panākt, lai iedzīvotāji labāk šķirotu ārpus depozīta sistēmas esošos atkritumus un kā nodrošināt to labāku pārstrādi, tai skaitā, pārstrādes pietiekamu finansēšanu.

Ir uzņēmēji, kas atbalsta depozīta sistēmu

Latvijā ir uzņēmēji, kas spēj uzņemties atbildību un saprot, ka pašiem jāiesaistās piesārņojuma novēršanā[7]. Šā gada aprīlī vairāki pārtikas ražotāji parakstīja memorandu par pievienošanos depozīta sistēmai. Iespējams, viņus motivē arī vēlme preventīvi izvairīties no soda naudām, kas varētu draudēt, ja iepakojuma ražotājs neuzrādīs pietiekamu iepakojuma atkritumu savākšanu un pārstrādi – šādus sodus plāno ieviest Francijā[8].

Jācer, ka politiķiem pietiks prasmes izšķirot argumentus un ņemt vērā atbildīgu uzņēmēju piemēru nevis klausīties sovjetiskās vaimanās.

 

Autore ir vides inženierzinātņu doktore, biedrības “Ekodizaina komptences centrs” vadītāja

[1] Commission proposes new EU-wide rules to target single-use plastic products, https://ec.europa.eu/ireland/news/commission-proposes-new-eu-wide-rules-to-target-single-use-plastic-productsen

[2] Skaitļi un fakti: Eiropa atkritumus pārstrādā, bet Latvijai – aizrādījums, https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/skaitli-un-fakti-eiropa-atkritumus-parstrada-bet-latvijai-aizradijums.a317649/

[3] Emsis uzskata, ka atkritumu depozīta sistēma apzinīgiem šķirotājiem radīs lielas problēmas, https://jauns.lv/raksts/bizness/283147-emsis-uzskata-ka-atkritumu-depozita-sistema-apzinigiem-skirotajiem-radis-lielas-problemas

[4]Latvijas iedzīvotāju aptauja, SKDS, 2018.gada aprīlis

http://www.zalabriviba.lv/wp-content/uploads/Atskaite_ZB_04_2018.pdf

[5] Lielās Talkas vadītāja par depozīta sistēmu: Nevaram tērēt pagaidu miljonus pagaidu risinājumiem,

https://www.diena.lv/raksts/viedokli/latvija/lielas-talkas-vaditaja-par-depozita-sistemu-nevaram-teret-pagaidu-miljonus-pagaidu-risinajumiem-14218476

[6] Depozīta sistēmā nonāks mazāk nekā 1% no kopējā atkritumu apjoma Latvijā; plānotās investīcijas paredzamas vairākos desmitos miljonu eiro, https://www.chamber.lv/lv/content/jaunumi/3260

[7] Pārtikas ražotāji parakstījuši memorandu depozīta sistēmas atbalstam, https://www.delfi.lv/bizness/biznesa_vide/partikas-razotaji-parakstijusi-memorandu-depozita-sistemas-atbalstam.d?id=51019443

[8]   France launches scheme to tackle the plastic packaging mountain, https://www.packaging-gateway.com/comment/france-launches-scheme-tackle-plastic-packaging-mountain/