Turbo • IR.lv

Turbo

1
Ieva Epnere. Foto — Jānis Pipars
Anda Burve-Rozīte

Purvīša balvas ieguvējas Ievas Epneres godalgotais darbs caur personīgiem stāstiem pieskaras Latvijas piejūras iedzīvotāju atmiņai un identitātei — tiem, kuru dzīve padomju laikā ritēja slēgtajā zonā

Šis nebija tikai idejas un meistarības apliecinājums. Darbs Dzīvo atmiņu jūra māksliniecei Ievai Epnerei nozīmēja arī personisku pārdzīvojumu: uzaugušai Liepājā, krievu flotes virsnieka un latvietes ģimenē, viņai pēc Krimas aneksijas šķita svarīgi uzmeklēt piejūras ciemos dzīvojošās ģimenes un ar viņu atmiņu stāstiem labāk saprast Latvijas padomju pagātni, sarežģītās attiecības ar neatkarību atguvušo valsti. Padomju laikos šo ciemu iedzīvotāji mita tā sauktajā aizliegtajā zonā — tuvu komunistiskās valsts ārējai robežai. Epnerei izdevās panākt uzticēšanos — viņa runāja gan ar padomju virsnieku ģimenēm, gan arī jauktajām ģimenēm, kurās neatkarīgajā Latvijā uzauguši bērni. Purvīša balvas starptautiskā žūrija atzina, ka Epnerei izdevies izveidot personisku un daudzslāņainu mākslas darbu, kas skar vēstures un identitātes tēmu, kā arī kolektīvās atmiņas veidošanos postpadomju realitātē. 

Vizuālo komunikāciju Latvijas Mākslas akadēmijā studējusī Epnere izstādēs piedalās kopš 2003. gada. Viņas darbi guvuši atzinību daudzās Eiropas valstīs, arī ASV. Intervijā māksliniece stāsta, kāpēc ilgu laiku šķitis, ka Latvijā viņas darbi nav vajadzīgi, kā arī emocionāli skaidro pašas dzimtas stāsta sasaisti ar Purvīša balvu guvušā mākslas darba cilvēkstāstiem.

Latvijā mākslinieki maz izmanto savus darbus, lai runātu par politiku. Jūsu projektā Dzīvo atmiņu jūra politika un vēsture spēlē lielu lomu. Kāpēc tas bija svarīgi?
Visi mani darbi nepieskaras politikai. Konkrēti šim darbam kājas aug no 2014., bet pabeidzu to 2016. gadā. Tajā laikā, vismaz manu draugu lokā, bija ne visai komfortablas sarunas. «Vai tev ir laukos pagrabs?» Bija nenormāli bail. Lai cik jauka, saviesīga pasēdēšana notiktu, vienmēr tā noveda pie satraukuma — Krimā notiekošais to ietekmēja. 

Liepāja, kur esmu dzimusi, ir salīdzinoši tuvu Kaļiņingradai. Kad nesen sākās [Krievijas] militārās mācības, Liepājas pusē pazuda internets. Bija nepatīkama sajūta. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu