Gaiļezera simbioze

No kreisās: Mārcis Leja, Anžela Pavloviča un Ivars Tolmanis, SIA Gremošanas slimību centra Gastro īpašnieki. Foto — Ieva Salmane
Ieva Puķe
Print Friendly, PDF & Email

Gastroenterologu Ivaru Tolmani 90. gados vilināja karjeras iespējas Amerikā, tomēr viņš izvēlējās Rietumu tipa klīniku Gastro veidot Latvijā. Viņa kolēģis Mārcis Leja ir spēcīgs zinātnē, bet Anžela Pavloviča — administrācijā un psihoterapijā

Reģistratūras zonā skan pieklusināta klasiskā mūzika. Atlaidušies krēslos, savu kārtu gaida pacienti. Tikmēr svaigi remontētajās īres telpās rokas stiepiena attālumā no Rīgas Austrumu klīnikas (RAKUS) vēl notiek pēdējie iekārtošanās darbi. Uz māju Gaiļezera un Eizenšteina ielas stūrī kastes nes pārvešanas firmas darbinieki. «700 kvadrātmetru medicīniskās teritorijas!» paziņo Gremošanas slimību centra Gastro direktore Anžela Pavloviča. «Ļoti ilgi visu plānojām, esam patīkami pārsteigti, cik labi iznācis,» uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Ivars Tolmanis atļaujas emocionālāku repliku. Ēka 90. gados būvēta kā Zemkopības ministrijas skaitļošanas centrs, te mīt arī privāta pirmsskola.

Iedvesma no Amerikas

Klīnika Gastro jaunajās telpās durvis vēra marta sākumā, taču tās vēsture mērāma jau 20 gadu garumā, stāsta Ivars Tolmanis. Jauns ārsts gastroenterologs kopā ar kolēģi Mārci Leju 1998. gadā vienojās, ka jādibina privāta medicīnas iestāde. Diviem entuziastiem bija vēlme attīstīt modernas tehnoloģijas un metodes savā nozarē. Bija aizdomas, ka valsts medicīnas ietvarā tas notiktu lēni vai pat nebūtu iespējams. 

Gremošanas slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centrs mājvietu atrada klīnikas Linezers telpās, kādreizējā padomju nomenklatūras specslimnīca bija kļuvusi par valsts akciju sabiedrību.

«Īrējām vairākas palātas,» atceroties pasmaida Tolmanis. «Sākām ar trim medicīnas māsām: Līgu, Māru un Inesi. Māra Bārene joprojām ir mūsu galvenā māsa, unikāla vērtība! Arī Līga Filipsone joprojām strādā pie mums.»

Tolaik Latvijā šādas publiskās un privātās partnerības piemēru nebija daudz. «Linezers bija universitātes mācību slimnīca ar progresīvi domājošu vadību, Viesturs Boka un Aivars Lejnieks mūs atbalstīja. Linezers tomēr bija tik maza slimnīca, ka viņiem investēt dārgā aparatūrā nebija vērts, vadība to saprata un deva mums iespēju attīstīties,» stāsta Mārcis Leja. No bijušās specslimnīcas Linezerā bija palikusi tikai daļa ārstu, tomēr īpašā attieksme pret pacientiem vēl joprojām bija jūtama. «Lēmumi tika pieņemti pacientu interesēs.»

Gremošanas slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centrs šīs iestādes paspārnē sāka piedāvāt  citviet nepieejamas manipulācijas un funkcionālās diagnostikas procedūras. Riskēja un nepieciešamo aparatūru pirka līzingā.

Vislielāko iedvesmu veidot modernu Rietumu klīniku Ivaram Tolmanim tomēr bija devusi stažēšanās ārzemēs, kas kļuva iespējama pēc robežu atvēršanas. «Liels impulss bija amerikāņu ārsts Ronalds Pruits, ar kuru joprojām uzturu kontaktus. Viņš dzīvo Nešvilā Tenesī, viņa nu jau bijusī sieva ir Jāņa Čakstes mazmazmeita. Es viņus satiku, ciemojoties Latvijā. Amerikā medicīna lielākoties ir privāta, ļoti daudz esam paņēmuši no viņu modeļa,» atzīst mediķis. «Rons jauniešus Latvijā atbalstīja ar stipendijām, ļoti atbalstīja arī mani, aktīvi mudināja darboties. Man, tāpat kā vairākiem citiem jaunajiem ārstiem, bija plāns braukt prom, jau sāku gatavoties ārsta eksāmeniem Amerikā. Taču, paviesojoties pie Rona Pruita, radās doma mēģināt darboties Latvijā. Labi, ka līdzās bija Mārcis Leja, esam visu laiku viens otru centušies stiprināt.» 

Jaunā privātprakse iekaroja labu reputāciju, tai bija un ir apjomīgs līgums ar valsti. Taču tas varēja kļūt par klupšanas akmeni veselības aprūpes sistēmas krīzē. Pēkšņi bankrotēja 1997. gadā izveidotā Rīgas Slimokase, 2002. gadā tika sākta tās likvidācija. «Bijām spiesti pārkārtoties, diezgan veiksmīgi tikām krīzei pāri, arī visus līgumus atjaunojām,» stāsta Tolmanis. «Tomēr bijām jau tik nobrieduši un pārliecināti par sevi, ka nebija šaubu — mēs izķepurosimies. Turpat Linezerā atradām, noīrējām un izremontējām jaunas telpas. Mums bija pašiem sava teritorija. 2001. gada nogalē sākām darbu ar citu nosaukumu — Gremošanas slimību centrs Gastro 

Lielākais Latvijā

Jauns posms klīnikas dzīvē sācies 2003. gadā, kad gastroenterologu tandēmam pievienojās Anžela Pavloviča. RISEBA pabeigusi medicīnas biznesa administrācijas programmu, viņa kļuva par trešo uzņēmuma līdzīpašnieci un direktori. «Tas mums ar Mārci Leju bija apzināts lēmums. Mēs abi tomēr esam ārsti, ļoti svarīgo administratīvo slogu deleģējām Anželai,» atzīmē Ivars Tolmanis. «Viss attīstījās jaunā kvalitātē. Vairs nedarījām to, ko nemākam.» 

Pavloviča atbilstoši klīnikas vajadzībām 2011. gadā savukārt ieguva arī ārstes psihoterapeites sertifikātu. «Ģimenes ārsti pacientus ar gastroenteroloģiskām sūdzībām bieži nosūta arī pie psihoterapeita,» viņa stāsta. «Populāra diagnoze šobrīd ir somatoforma veģetatīva disfunkcija, kairinātas zarnas sindroms, neskaidras dispepsijas,» viņa nosauc medicīnas terminus. «Viss ir saistīts, psihoemocionālas problēmas bieži izpaužas ķermeniski. Tad bieži vien ir tā, ka ķermenī nav atradnes, kas izskaidrotu slimības simptomus, vai arī atradne ir relatīvi neliela, bet simptomi — traucējoši. Tos sauc par somatoformajiem traucējumiem.»

Veiksmīga simbioze — tā Tolmanis definē Gastro vadības modeli. «Esam ļoti atšķirīgi, bet tas ir ārkārtīgs pluss. Man liekas, uzņēmējdarbībā ir liela problēma, ja ļoti līdzīgi cilvēki attīsta biznesu, tad viņiem agri vai vēlu konfrontējas interešu šķautnes. Medicīna nav izņēmums.»

Kolēģis Leja paralēli ārsta praktiķa darbam veido spožu karjeru zinātnē, ir Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Latvijas Universitātes  profesors, Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta direktors. Līdz pagājušajam gadam bijis arī kuņģa vēzi izraisošās helikobaktērijas pētniecības Eiropas grupas prezidents, organizējis lielākos kongresus savā nozarē. Par godu intervijai uzlicis kaklasaiti ar stilizētu helikobaktērijas zīmējumu. Viņš ieviesis Latvijā jaunas kolorektālā vēža skrīninga metodes, šobrīd strādā starptautiskā darba grupā par kuņģa vēža marķieru noteikšanu slimnieku izelpā. Tolmanis, kurš paralēli ārsta darbam arī māca studentus Rīgas Stradiņa universitātē, atzīst, ka kolēģa panākumus vērojot ar patiesu apbrīnu. 

No 2008. līdz 2018. gadam līdztekus Linezera telpām Gastro īrēja arī platību RAKUS Latvijas Onkoloģijas centrā, kur pieņēma onkoloģiskos pacientus, bet jaunajās telpās viss ir vienkopus. Ar valsti noslēgts līgums par konkrētu finanšu apjomu pacientiem sedz endoskopiskos un citus izmeklējumus.

«Arī praktiskajā ziņā mums ir atšķirīgi svara pielikšanas punkti. Ivars ir endoskopijās milzīgi daudz paveicis, es endoskopijas neveicu, bet strādāju ar funkcionālajiem izmeklējumiem,» partneri savukārt uzteic profesors.

Gastro ir pirmā iestāde Latvijā, kas izmanto pilnu sedāciju jeb narkozi endoskopijai, ko tautā sauc par «kobras rīšanu». Citas sāpīgas manipulācijas notiek īslaicīgā sedācijā.

Par ārstu konsultācijām pacienti parasti maksā no savas kabatas, bet liela daļa funkcionālo izmeklējumu iekļauti valsts programmā. To spektrs Gastro ir tik plašs kā nevienā citā iestādē. Mazos pacientus tālab šurp sūtot pat pediatri no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas. 

«Pirmkārt, spiediena mērījumi gan barības vadā, gan zarnā. Motorikas traucējumu ārstēšanas standarti balstās tikai uz šo metodi, kāda mums Latvijā ir pieejama tikai no pagājušā gada nogales,» stāsta Mārcis Leja. «24 stundu laikā nosakām arī skābes līmeni un plūsmu barības vadā, kad runājam par moderno atviļņa slimību. Veicam unikālus elptestu izmeklējumus. Piemēram, nosakot izelpā ūdeņraža un metāna sastāvu, iespējams atklāt gan šobrīd ļoti populāro piena cukura laktozes nešķelšanu, gan arī zarnu disbakteriozi. Izmeklējumos, kur tiek izmantoti iezīmētie izotopi, visprecīzāk varam atrast kuņģa helikobaktēriju. Tādā līmenī esam vienīgie Baltijā. Pacienti uz šiem mūsu izmeklējumiem tiek diezgan regulāri sūtīti arī no Lietuvas.»

Gastro ir lielākais gastroenteroloģijas centrs valstī pacientu skaita ziņā. Tas var lepoties ar sīki izstrādātu protokolu un standartiem pacienta uzņemšanai no pieraksta brīža līdz kontrolēm pēc vizītes. Privātiestādē ir dienas stacionārs un notiek arī ķirurģiskās manipulācijas, vienīgi slimnīcas gultu ierīkošanu neatļauj finansējuma modelis.

Tipisks Gastro pacients esot tāds, kas bijis arī citās ārstniecības iestādēs, bet grib iegūt autoritatīvu slēdzienu. Vai tāds, kam ir slikta pieredze ar izmeklējumiem, vēlas veikt tos mierīgi un civilizēti.

«Kāda ir mūsu niša, ar ko mēs atšķiramies no lielas universitātes slimnīcas?» retoriski vaicā Ivars Tolmanis. «Universitātes slimnīcas ārstē smagi slimus, bieži vien jau ielaistus pacientus — tas ir ļoti svarīgs un atbildīgs darbs. Mēs nodarbojamies ar agrīnu, precīzu diagnostiku jau tajā līmenī, kad cilvēks vēl īsti nesaprot, vai viņš ir slims. Mums pat dažkārt pārmet, ka strādājam tikai ar salīdzinoši veseliem pacientiem, bet tā ir medicīnas nākotne. Rūpējies par veselību, nevis gaidi brīdi, kad kļūsi slims!»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Mārcis Leja. «Varam realizēt to, kas nav iespējams valsts struktūrās.»

Ivars Tolmanis. «Ārstam mūsdienās savā garā ir jābūt arī uzņēmējam. Informācijas apjoms ir ļoti liels, ja neesi spējīgs orientēties, salikt prioritātes un rīkoties saskaņā ar uzņēmējdarbības principiem, tad nekas nesanāk. Nevis valsts vai iestāde, bet tu pats esi atbildīgs par to, ko dari, ir ļoti svarīgi.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Ivars Tolmanis. «Esam savstarpēji kašķējušies, un mana individuāla kļūda — agrāk nebiju sapratis, ka cilvēka rīcība var būt nepareiza un viņš var kļūdīties, bet tāpēc cilvēks pats par sevi nav slikts. Bieži vien, emocionāli strīdoties par procesiem, to aizmirstam.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Anžela Pavloviča. «Nepadoties, skatīties uz visu pozitīvi. Privātā medicīna — tas nav viegli, jābūt mērķtiecīgam, jāmeklē, kāpēc vari, nevis — kāpēc nevari kaut ko izdarīt.»

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu