Kāpēc 2019. gada budžetu dēvē par «tehnisku»?
Šī gada budžets ir īpatnējs. Tas tiek pieņemts aprīļa sākumā, vēlāk nekā jebkad kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Tas lielā mērā atspoguļo nevis Krišjāņa Kariņa vadītās koalīcijas programmu un prioritātes, bet gan vēstures arhīvam nodotās 12. Saeimas un iepriekšējās, Māra Kučinska, valdības redzējumu — ne tikai tāpēc, ka ļoti garais valdības veidošanas process nedeva laiku būtiski pārstrādāt jau pirms vēlēšanām izstrādāto budžeta melnrakstu, bet arī tāpēc, ka Kučinska valdības dāsnie solījumi atstāja, kā politiķu žargonā mēdz teikt, ļoti šauru «fiskālo telpu» jaunu iniciatīvu iedzīvināšanai.
Visbeidzot, šā gada budžets ir īpatnējs tāpēc, ka pārsteidzoši spēcīgas ekonomiskās izaugsmes apstākļos visu laiku jāklausās, kā valdības pārstāvji ar akmens ģīmi saka: naudas nav! Un vēl viņiem nākas uzklausīt pārmetumus no budžeta tikumības sargiem Fiskālās disciplīnas padomē, ka pārāk strauji audzē izdevumus.
Kā tas var būt? Viens, mūžīgais, iemesls ir cilvēka daba — vienalga, cik mums ir, vienmēr gribam vairāk. Otrais, objektīvais, iemesls ir vēl aizvien nepietiekamie līdzekļi, kas tiek veltīti mediķu algām, sociālajām vajadzībām un citām svarīgām nozarēm, kuras ne tikai tālu atpaliek no visbagātākajām rietumvalstīm, bet arī netur līdzi strauji augošam algu līmenim tepat Latvijā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.