Viena atslēga visām durvīm • IR.lv

Viena atslēga visām durvīm

5
Italo Montemeci operā Burvestība kā mīlestības spēka pierādījums Džizeldas (Sonora Vaice) acu priekšā ziema pārvēršas par ziedoni. Foto — Agnese Zeltiņa
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Viencēlienu vakars operā Burvestība / Pajaci pārsteidz gan ar mūziku, gan režiju

Ierasta ir divu verisma — operas reālistiskā spārna — viencēlienu kombinācija, saliekot Rudžero Leonkavallo Pajaci kopā ar Pjetro Maskanji Zemnieku godu. Viens laikmets, tas pats stils, līdzīgi dramatisks, gandrīz krimināls sižets un sliktas beigas. Latvijas Nacionālās operas jaunuzvedumā kopā ar klasisko Pajaci skan pavisam nezināma opera — Italo Montemeci Burvestība, kas ir gandrīz pilnīgs pretstats Leonkavallo muzikālajai drāmai par klejojošo komediantu trupu. Līdz ar to, gaidot pirmizrādi, intriga bija dubulta: kas ir šī Burvestība, un kā šīs divas pretišķīgās operas skatuviski interpretēs un apvienos režisors Aiks Karapetjans. Pārsteigums neapšaubāmi izdevies. Tomēr tas ne vienmēr ir patīkams.

Šaurā, bīstamā robeža

Pirmais iespaids ir tiešām burvīgs: sniegs un pasakaina, orķestra skanējumā brīžiem gandrīz hipnotiski skaista mūzika. Visai maz pazīstamais itāļu komponists Italo Montemeci (1875—1952) rakstījis šo operu turpat desmit gadus. Sācis Musolīni valdītajā fašistiskajā Itālijā, pabeidzis trimdā, Amerikas Savienotajās Valstīs 1943. gadā.

Operai ir visai abstrakts sižets iz viduslaikiem: bruņiniekam Falko, lai pierādītu mīlestības visspēcību, jāatnes uz pili medībās nogalinātā briežu māte, kurai bijusi viņa sievas Džizeldas seja. Falko briežu māti neatrod. Toties mīlestības spēku pierāda viņa kādreizējais sāncensis Rinaldo, kas Džizeldai ziemas vidū uzbur pavasari, novedot mīļoto apskaidrībā un ekstāzē. Uzrakstīšanas laikā stāstam bijis visnotaļ skaidrs politisks zemteksts: Musolīni varmācības pakļauto Itāliju spēs glābt tikai brīnums un burvestība. Toties tā skatuviskais iemiesojums bijis (un ir) tik problemātisks, ka tā pirmatskaņota kā radioopera.

Aiks Karapetjans kopā ar telpas un gaismu mākslinieku AJ Vaisbārdu šo dīvaino, inscenēšanai patiešām sarežģīto parabolu uzvedis kā pabaisu pasaku. Milzīgs mēness, kaili, ķeburaini koki, katedrāles drupas ar vitrāžas atliekām, akmeņu krāvumi kādām rituālām norisēm un tamlīdzīgi. Tikai… visa ir mazu drusciņu par daudz — mēness krāsojas sarkans sevišķi bīstamos brīžos, koku silueti atgādina, hm, sirds mulāžu ar vēnu un artēriju mudžekli, bet vitrāžā, kurā vīd Madonna, kādā brīdī galvu groza briežumāte. Skatuves iekārtojums, tik neierasti mūsu operteātrim, balansē uz butaforiskas ilustrācijas robežas.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu