Lai jaunieši gribētu mācīties, vidusskolai jābūt sasniedzamai 1

Tāfele Rīgas 49. vidusskolas klasē. Foto: Evija Trifanova, LETA
Edgars Grīnis
Print Friendly, PDF & Email

Attīstoties mūsdienu tehnoloģijām un mākslīgajām intelektam, cilvēka darbs vienkāršās profesijās aizvien vairāk tiks automatizēts. Tas nozīmē, ka nākotnē izzudīs tās profesijas un darbi, ko var veikt bez vidējās izglītības. Tāpēc mums jau šodien jādomā par to, kā motivēt jauniešus mācīties un iegūt vidējo izglītību. Lai jaunieši gribētu mācīties, vidusskolai ir jābūt sasniedzamai, taču Izglītības un zinātnes ministrijas pētījumā par optimāla vispārējās izglītības iestāžu tīkla modeļa izveidi publicētajā Latvijas kartē redzams, ka strauji pieaug to reģionu skaits, kuros ceļš līdz skolai jāmēro vismaz stundu (ar vieglo auto labos laika apstākļos).

Sarūk internātskolu skaits

Runājot par skolu pieejamību, tiek uzsvērts princips – jaunākajām klasēm skola iespējami tuvu dzīvesvietai, kas ir pilnīgi pareizi, taču mēs nedrīkstam aizmirst arī par lielākiem bērniem un jauniešiem, kuriem lielie attālumi jau pamatskolā var mazināt motivāciju mācīties. Un mazinot bērna vēlmi mācīties jau pamatskolā, mēs nevaram gaidīt, ka viņš ar prieku dosies uz vidusskolu.

Ja līdz šim attālākajos un mazāk apdzīvotajos reģionos risinājums bija internātskolas vai skolu internāti, kopmītnes, tad no šā gada par internātskolu uzturēšanu valsts vairs nemaksās un tās pāriet uz pašvaldību pleciem. Tas ir iemesls, kāpēc pašvaldības vairākas internātskolas reorganizējušas vai pat slēgušas. Valsts naudu saņems vairs tikai divas internātskolas. Tā kā nav dzirdēts arī par plāniem būvēt kopmītnes pie vidusskolām, tad nopietni jāskata jautājums par to pieejamību.

Reģionālo centru sasniedzamības karte. Dati: IZM

Rīga un liels Latvijas nacionālais parks

Kolka, Pāvilosta, Ainaži, Vaiņode, Mazsalaca, Seda, Nereta, Subate, Bebrene, Lubāna, Šķaune, Ezernieki, Varakļāni, Baltinava – šīs ir tikai dažas no vietām Latvijā, kur skolēniem ik dienas nākas mērot vismaz stundu garu ceļu līdz skolai un tikpat ilgu – atpakaļ. Šis laiks, protams, ir aprēķināts pie nosacījuma, ja brauc pa labiem ceļiem, taču par ceļu kvalitāti Latvijā, īpaši reģionos, ir atsevišķs stāsts, tāpēc, visticamāk, daļā no šīm vietām reālais ceļā pavadītais laiks ir pat lielāks.

Paraugoties uz šādu Latvijas karti, rodas jautājums – kāds ir izglītības politikas veidotāju mērķis? Vai ir plāns izveidot valsti, kas sastāv no Rīgas un liela Latvijas nacionālā parka?! Lai gan tādejādi mēs saglabātu Latvijas dabu, vairāk būtu jādomā par mūsu jauniešu nākotni, iespējām dzīvot kvalitatīvi un sniegt pienesumu arī valsts kopējai ekonomikai.

Skolu tīklu sakārtošana skāra arī vakarskolas un daudzas no tām ir izzudušas. Šādas reformas sekmēja arī skolēnu rezultāti, kas vakarskolās un neklātienē bija zemāki kā dienas skolās. Šobrīd vairākās skolās ir t.s. vakara un neklātienes programmas, taču liela daļa pieaugušo, kuri vēlētos iegūt vidējo izglītību, nejūtas ērti, apmeklējot parasto skolu. Ja ikdienā, kurā ir darbs, ģimene un citas rūpes, jau tā nav viegli atlicināt laiku mācībām, tad šāds diskomforts tikai sekmē atteikšanos no izglītības iegūšanas.

Šajā kontekstā kā alternatīvs izglītības ieguves veids jāmin tālmācība, kas rezultātu ziņā neatpaliek no klātienes mācībām. Šajā jomā gan būtiski jūtams valsts atbalsta trūkums, un viss lielākoties, notiek, pateicoties pedagogu iniciatīvai. Tieši pedagogi ar nesavtīgu darbu, bez papildus finansējuma, izstrādājot tālmācības mācību līdzekļus, ir panākuši, ka šī kļuvusi par jomu, kurā no Latvijas pieredzi smeļas gan Vācija, gan Spānija un citas valstis. Tālmācība var būt risinājums, ja tā ir labi organizēta, tāpēc ir nepieciešami līdzekļi elektronisko mācību materiālu un mācību e-vides izstrādei.

Latvija stāv uz vietas, kamēr citi attīstās

OECD dati liecina, ka Latvijā 10% sieviešu un gandrīz 20% vīriešu 25-34 gadu vecumā nav ieguvuši vidējo izglītību. Atbildot uz jautājumu, vai tāda problēma ir tikai Latvijā, jāuzsver, ka pirms 10 gadiem mēs ar šādiem pašiem procentiem OECD rādītājos bijām pat virs vidējā līmeņa, taču patlaban esam noslīdējuši zem šīs atzīmes. Citas valstis vienkārši ir aizgājušas mums garām.

OECD valstis kopumā ir progresējušas šajā indikatorā no vidēji 20% 2007. gadā līdz vidēji 15% 2017. gadā, bet Latvija palikusi tur, kur bija. Piemēram, Jaunzēlande 2015. gadā bija ceturtā zem vidējā OECD līmeņa, bet 2017. gadā ir 3. vietā virs vidējā.

Kas ir tas atšķirīgais Latvijā un citviet pasaulē?! Nereti ir dzirdēts, ka Latviju nav korekti salīdzināt ar Somiju, kurā ir sena un stabila izglītības sistēma. Bet paraudzīsimies, piemēram, uz Islandi, kur notiek pilnīgi pretēja politika – lauku reģionos tiek būvētas lielas skolas ar sakārtotu infrastruktūru, pārliecinot un pierādot iedzīvotājiem, ka arī laukos ir iespējama kvalitatīva un laba dzīve. Domāju, ka Latvijā ir pēdējais laiks pāriet no tradīcijas runāt uz tradīciju darīt. Stāvēt uz vietas mūsdienās nozīmē to pašu, ko iet atpakaļ. Kā teica karaliene Luisa Kerola grāmatā “Alise Aizspogulijā”, “atpalikusi puse! Šeit, kā redzi, lai noturētos tanī vietā, kurā esi, jā­skrien, cik ātri vien vari. Bet, ja vēlies nokļūt kaut kur citur, jāskrien vismaz divreiz tik ātri”.

Ja sieviešu un vīriešu skaits 25-34 gadu vecumā, kuri nav ieguvuši vidējo izglītību, Latvijā gadiem nemainās, tas nozīmē, ka daļa no viņiem ar gadiem noveco un “izkrīt” no šīs grupas, bet no jauniešu puses klāt nāk tieši tāds pats papildinājums un kopējais skaits nemainās. Cik ilgi vēl tā turpināsim?!

Nezinu, kāds bija darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” specifiskā atbalsta mērķa – pilnveidot nodarbināto personu profesionālo kompetenci rezultāts profesionālajā izglītībā, bet tikpat konkrēta rīcība būtu nepieciešama arī vispārējā izglītībā. Nedrīkst novērtēt par zemu vispārējās izglītības lomu un nozīmi!

 

Autors ir Rīgas Tālmācības vidusskolas direktors

Komentāri (1)

altinyildiz 16.02.2019. 20.50

Vidusskolām vispār nav jābūt, to vietā jābūt tikai koledžām, kas gatavo visu profilu speciālistus, tai skaitā lingvistus, juristus, vēsturniekus un dabaszinātnēs, jo beidzot 9. klasi, jaunietim jau ir skaidri jāzin, par ko viņš vēlas kļūt. Pēc koledžas absolvents, jau labi sagatavots, var iestāties augstskolā, vai ar saņemtām zināšanām doties darba tirgū. Kurš negrib mācīties skolā, var iet par zelli pie meistara, vai pienest ķieģeļus būvniecībā, vai rakt grāvjus. Vidusskolā iekalto tās beidzēji parasti aizmirst pēc diviem trijiem gadiem.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu