Reirs: Lielākā problēma – valsts iestādes savā starpā nesarunājas

Starp jaunās Krišjāņa Kariņa valdības ministriem, kas koalīcijas veidošanas laikā izsauca negatīvu rezonansi sabiedrībā, ierindojams arī finanšu ministrs Jānis Reirs. Viņš politikā ir jau sen — bijis viens no Jaunā laika, vēlāk Vienotības redzamākajiem politiķiem kopš 2002. gada un ieņēmis vadošus amatus gan partijā, gan valsts pārvaldē. Taču šobrīd tieši finanšu ministram laiks noorientēties vispār nav dots. Valsts vēl aizvien dzīvo bez budžeta (plānots to iesniegt Saeimā 8. martā un pieņemt marta beigās vai aprīļa sākumā). Moneyval prasības naudas atmazgāšanas apkarošanai jāizpilda sešu mēnešu laikā. Kā Reirs plāno tikt galā ar šiem izaicinājumiem?

 

Kas ir svarīgākie mērķi, kurus vēlaties kā finanšu ministrs sasniegt?

Mērķi… Vispirms varbūt par darāmajiem darbiem, kas ir ļoti aktuāli un svarīgi. Tas ir budžets, gan 2019. gada budžets, gan 2020. gada budžets. Tālāk ir ļoti svarīgi jautājumi, kas saistīti ar Moneyval rekomendāciju ieviešanu. Ir jātiek ārā no šīs situācijas. Gan ekonomikai tas nāktu par labu, gan finanšu tirgiem. Tālāk ir ļoti nozīmīgs jautājums nostiprināt Valsts ieņēmumu dienesta un muitas darbu. VID tūlīt jau gads, kā nav vadības (intervija notika piektdien, 1. februārī. 5. februārī valdība apstiprināja Ievu Jaunzemu par VID vadītāju – red.). Muitā vairāk nekā trīs gadi. Tas arī ir nepieciešams, lai veidotu sabalansētu budžetu. Izaugsme mums ir ļoti strauja, un no izaugsmes ļoti daudz naudas nāk izdevumu palielināšanai. Mēs varējām nofinansēt gan 2% [IKP] aizsardzības spējām, gan iekšlietu sistēmā ļoti nozīmīgi pieaugumi bija, gan izglītības sistēmā, nerunājot par atalgojumu veselības [aprūpes sistēmā]. Bet skaidrs, ka iegūt papildus līdzekļus var, tikai apkarojot ēnu ekonomiku. Mums pēc starptautiskās vienotās metodoloģijas [ēnu ekonomikas līmenis] ir ap 21% [IKP]. Priecē, ka mums ir zemāks šis procents nekā Lietuvā un stipri zemāks nekā Igaunijā, bet tas ir tas veids, [kā gūt papildus ienākumus]. Vismaz piecas sešas institūcijas to visaktīvāk apkaro, bet vislielākā ir tieši VID.

Stokholmas Ekonomikas augstskolas pētnieka Arņa Saukas pētījumi rāda, ka Latvijai ir augstāks ēnu ekonomikas līmenis nekā Lietuvā un Igaunijā.

Saukas metodoloģija atšķiras no Šneidera metodoloģijas. Saukas metodoloģijā viens no komponentiem ir arī sentiments, cilvēku izjūtas, bet Šneideram ir dati. Viņam ir vienota metodoloģija visām valstīm.

Kādā stāvoklī iepriekšējā valdība ir atstājusi valsts finanses?

Pagaidām mēs skatāmies 2019. gada budžetu. Jau ir izskanējis, ka nebija paredzēts finansējums veselības jomai, tātad patreiz ir mīnuss. Mēs vēl neesam uzsākuši budžetu, bet ir jau ap 30 miljoniem mīnusā. Pie budžeta deficīta, kas jau ir 0,7% [IKP]. Tas nav nulle mīnus 30, bet mīnus 0,7% deficīts, un tad vēl mīnuss 30. (5.februārī Finanšu ministrija darīja zināmu, ka iztrūkums ir 44,5 miljoni – red.)

Tie 30 būtu tikai, lai izpildītu visas Kučinska valdības uzņemtās saistības?

Tā nevarētu teikt, ka uzņemtās saistības.

Teiksim, solījumi.

Nē, es tā neteiktu. Te ir daudzas budžeta veidošanas [nianses], te ir pārslāņojušās viena, otra, trešā lieta, kāpēc tāda situācija ir izveidojusies. Lielākā problēma bija veselības aprūpē. Te uzreiz jāpasaka, ka viss tas, kas pielemts jaunajā Saeimā, tiks iestrādāts budžetā. Atalgojumi visiem ir. Nav tā, ka tie 30 miljoni trūkst kaut kam konkrētam. Tas ir kopējais budžeta deficīts, un nebūtu nevienam jāuztraucas, ka lietas nav. Labā ziņa ir tā, ka visas politiskās partijas vēlēšanās teica, ka ļoti daudz līdzekļu valsts pārvaldē tiek iztērēti nelietderīgi, nelietderīgās programmās. Līdz ar to ir iespējams izvērtēt programmas un daļu programmu, kas nestrādā vai nav labi pārvaldītas, vai nenes rezultātu, vienkārši pārvērst jaunās politikās. Skaidrs, ka uz 2019. gada budžetu tas nav iespējams laika dēļ, jo visi gaida budžetu. Mēs jau esam sākuši budžetu veidot, un pēc visiem noteiktajiem rāmjiem un likumiem ātrākais termiņš būtu marta beigas vai aprīļa sākums. Ņemot vērā, ka ir jauna Saeima, daudz jaunu deputātu, [kuriem tas ir] pirmais budžets, mēs pa nedēļu pagarinājām budžeta pieņemšanas procesu uz aprīļa sākumu. Tas ir visminimālākais, izpildot visas prasības. Mums kā jebkurai eirozonas valstij budžets ir jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju. Mums ir sociālie partneri, ar kuriem mums ir kopēji jāapspriež budžeta pozīcijas – LDDK un Brīvo arodbiedrību savienība. Ir Latvijas Pašvaldību savienības cikls, kas ir jāiziet. Mums ir biznesa pārstāvji LTRK, ar viņiem jātiekas. Līdz ar to [esošos izdevumus] reāli izvērtēt un [veikt] jaunus atradumus nevar, bet, kad būsim beiguši 2019. gada budžetu, mēs uzreiz sāksim 2020. gada budžeta veidošanu.

Vai 2019. gada budžeta saturu ir būtiski ietekmējis tas, ka budžeta apstiprināšana ir tik ļoti iekavējusies, ka kādu laiku ir dzīvots ar tehnisko budžetu?

Tehniskais budžets vairāk ietekmē politiķus, jo nav iespējams veidot savas politikas. Mums ir jādzīvo ar iepriekšējā laika, iepriekšpieņemto [budžetu]. Šīs politiskās lietas jau daudz neatšķiras. Arī [jaunās] valdības viens no stūrakmeņiem ir nevienlīdzības mazināšana, biznesa vides veidošana. Redzējums, kā to darīt, ir savādāks, bet principā tie mērķi jau nekādā veidā neatšķiras. Tādā izpratnē cietēju nav. Skaidrs, ka nepatīkama situācija gada sākumā ir tiem, kam bija [doti] solījumi, piemēram, mediķiem, bet tas viss ir atrisināts.

Ir īpatnēji, ka valdības koalīcijas partneri ir noslēguši atsevišķu fiskālās disciplīnas līgumu, lai gan fiskālā disciplīna ir ierakstīta arī valdības deklarācijā. Vai ar valdības deklarāciju nepietiek? Vai ir kādas sevišķas šaubas, ka varētu būt problēmas šajā jomā?

Ja skatāmies vēsturi, tad praktiski katru gadu fiskālā telpa, līdzekļi, kas ir papildus tērējami jaunām iniciatīvām, tai skaitā visi algu pielikumi, ir no 300 līdz 500 miljoniem. Ministrijas iesniedz 1,1 miljardu prasījumos. Būtu tas miljards, visi būtu ļoti apmierināti, taču ir ļoti svarīgi ministrijām apzināties, [veikt] revīzijas, sanākt kopā un sadalīt līdzekļus tā, lai pietiktu svarīgākajiem [mērķiem], kā piemēram medicīnai, veselības aprūpei, sociālai nevienlīdzībai. Tāpēc šis fiskālais līgums ir nepieciešams.

Agrāk tāds nav bijis.

Tā ir premjera iniciatīva un partijas to pilnībā atbalstīja. Arī par 2019. gada budžetu priekšlikums nāca no KPV LV, ka to ir nepieciešams pieņemt tehniski, apstiprināt tādu, kāds ir. Tajā būs [Kučinska valdības] solījumi un Saeimā [nesen pieņemtais]. Ar jaunām politikām virzīties strādāt 2020. gada budžetā. Tas ir KPV LV piedāvājums. Šie piedāvājumi ir ļoti saprātīgi – gan fiskālās apņemšanās, gan sākt [jaunas] politikas veidot no 2020. gada. Šī ir neordināra situācija, ka valsts bija bez valdības trīs mēnešus. Tā sanāca, ka biju ministrs arī iepriekšējā valdībā, un līdz decembra vidum budžets praktiski bija apstiprināts.

Tātad plaisa starp visām saistībām, kas ir uzņemtas, un faktiski pieejamo naudu ir šobrīd 30 miljoni?

Šobrīd tie ir nedaudz virs 30 miljoniem.

To naudu varēs iegūt, tikai drusciņ samazinot dažādus liekos izdevumus ministrijās?

Man ļoti grūti atbildēt. Varbūt tās ir tādas iedomas vai nepareizas izpratnes, ka Finanšu ministrija naudu drukā, bet nauda ir tik, cik tā ir, un pieaugums, kas jau šogad ir iestrādāts, ir ļoti liels, virs pusmiljarda jaunā nauda.

Tātad 2019. gadā budžeta izdevumi būs par apmēram 500 miljoniem lielāki nekā 2018. gadā?

Jā. Tie ir tie līdzekļi.  (9. februārī valdība pieņēma 2019. gada budžeta rāmi, kurā tēriņu pieaugums noteikts 400 miljoni eiro – red.) Viens no viskārdinošākajiem [risinājumiem] ir – ierakstām ēnu ekonomikas apkarošanā jebkuru skaitli. Praktiski tas nav iespējams. Tie cilvēki, kas ir ar lielāku pieredzi, atceras, ka vislielākais kārdinājums krīzes laikā, lai neveiktu budžeta samazināšanu, bija [ēnu ekonomika]. Bet SVF tam piegāja vienkārši. Viņi teica – jā, mēs piekrītam jebkuram jūsu skaitlim, bet budžetā jūs viņu nerakstiet. Jūs parādiet, ka jūs to varat izdarīt, un tad nākamā gada budžetā jūs to varēsit ierakstīt. Ir bijuši gadījumi, kad tā laika valdības mēģina iestrādāt 150 miljonus no ēnu ekonomikas [apkarošanas]. SVF izanalizē, apskatās un saka – 12 miljoni būs labi. Mēs jums ticam, jūs to varat izdarīt, bet uz nākamo budžetu. Pašreiz varbūt arī ir tādas domas, ka varētu palielināt, bet katram skaitlim pretī ir jābūt likumdošanas izmaiņām, kas nosaka, kā uzlabosies [ieņēmumi] – gan naudas aprites [kontrolē], gan visa, ko mēs esam daudzu gadu garumā pieņēmuši – fiktīvās adreses, fiktīvie vadītāji un tā tālāk. Tas īstenībā ir iluzors avots, jo tur arī viss ir jāsaskaņo [ar Eiropas Komisiju]. Tā attieksme nav tikai pret mūsu valsti. Vadot Eiropas Ecofin komiteju Latvijas prezidentūras laikā, [redzēju, ka] tas viennozīmīgi ir pret visām valstīm, šī attieksme ir pilnīgi vienāda.

Jūs sakāt, ka pēc būtības visas šīs saistības ir nosegtas, bet izglītības ministre Šuplinska saka, ka nav atrasti 40 miljoni pedagogu algām.

Pilnīgi nepiekrītu, jo izglītības reformas pamatā bija vairākas lietas. Algu paaugstināšana nav reforma. Pamatā bija kvalitātes kritēriji, skolu tīkla optimizācija un arī pašvaldību iesaiste. Tātad trīs avoti. Jau pagājušā gadā, pieņemot [lēmumu] palielināt atalgojumu šogad, pašvaldības un skolu tīklu optimizācija pagāja malā un valsts jau deva šim algu pieaugumam lielāku naudas summu, nekā bija paredzēts. Patreiz situācija ir līdzīga. Tas ir mēģinājums vienkārši neko nedarīt izglītības kvalitātes uzlabošanai un paņemt naudu tikai no valsts. Tas nav tikai šajā jomā. Tas pats ir ar internātskolām, ar bērnunamiem. Visur cīņa ir – lai tikai paliek, lai tikai nekas nemainās, bet šajā situācijā svarīgākais ir bērns, izglītības kvalitāte. Lai nebūtu internātskolas, lai bērns varētu integrēties sabiedrībā, nevis astoņpadsmit gados iziet un tad nezināt, kā vispār dzīvot. Es domāju, ka 21. gadsimta Latvija ar 1,9 miljoniem [iedzīvotāju] nevarēs izdzīvot bez izglītota bērna. Ja mēs turpināsim neredzēt šo problēmu, nedomāt par bērnu izglītības kvalitāti un domāt tikai par to, lai īstermiņā būtu tā skola… Sižeti parādās katru nedēļu televīzijā, rakstošajos medijos, ka, piemēram, vienā pašvaldībā ir četras skolas. Viena ir ar tiešām labiem, izciliem rezultātiem, bet bērns dzīvo tur blakus un viņu ved uz citu, tālāku skolu, jo visi rēķina un dara tā, lai izpildītu kaut kādus kritērijus, dzenoties pēc naudas, nevis pēc izglītības kvalitātes. Tas nav pieļaujams. Mēs ļoti vērtēsim.

Tas ir mīts, ka [izglītības reformā] valdība vai Šadurska kungs ir noteicis kritēriju – izglītojamo skaits. Pamatkritērijs ir kvalitāte. Šīs kvalitātes prasības ir ļoti piezemētas. Kad mēs valdībā apstiprinājām šīs kvalitātes prasības, mēs nedaudz bijām arī šokā. Izvērtās ļoti asas diskusijas, jo mēs nedomājām, ka šīs prasības ir tik piezemētas. Tas bija spiediens no Pašvaldību savienības un no izglītības darbinieku arodbiedrības. Tālāk, ja šīs prasības netiek izpildītas, ja pašvaldība uzskata, ka tai šī skola ir jāatstāj, to var atstāt, bet tā ir jāfinansē pašai pašvaldībai. Līdz ar to ir pilnīgi nepareizi pateikt, ka vienai pašai valstij ir jāfinansē sistēma, kurā reforma ir piebremzējusies. Es domāju, ka būs ļoti nopietna diskusija. Es vēlreiz atkārtošu – mēs nevaram atļauties 21. gadsimtā izlikties, ka mēs mācām bērnus. Latvija var turpināt attīstīties, nezaudēt pašreizējos tempus, tikai ar izglītotiem cilvēkiem. Mēs nevarēsim nodrošināt to pašu skolotāju, kas tur māca, nākotnes pensijas, ja tie bērni būs astoņu deviņu klašu izglītības līmenī. Tas ir ļoti nopietns jautājums.

Nav tā, ka 40 miljoni kaut kur nav atrasti. Tas ir stipri komplicētāks jautājums ar ļoti smagām iespējamām sekām, ja mēs visu tikai reducēsim uz naudas līdzekļiem. Tāda pieeja ir pilnībā nepieļaujama. Tas ir mans viedoklis un es šo viedokli pārstāvēšu valdības sēdē, kad būs runa par budžetu.

Tātad, lai būtu skaidrs – valsts budžetā būs iestrādāta visa nauda, ko valsts ir apņēmusies samaksāt, un šie 40 miljoni ir nauda, kas būtu jāietaupa uz optimizāciju.

Uz optimizāciju, uz pašvaldību daļu. (7. februārī premjerministrs Kariņš paziņoja, ka 2019. gada budžeta nepietiek naudas plānotajam pieaugumam vienas slodzes likmē no 710 līdz 750 eiro – red.) Ir arī jautājums par precīzu grafiku ievērošanu, nevis katru reizi mēģināt atrast kaut kādas atrunas. Līdzīga situācija ir ar internātskolām. Valstī bija 14 internātskolas. Nolēma, ka ir pārejas posms – tik un tik ilgs laiks likvidēt. Tas ir ļoti pareizs lēmums, jo internātskolas nespēj… Ir labas skolas, ir labi pedagogi, kas māca un dod visu savu dvēseli, lai tos bērnus uzturētu, bet nevar institūcijā bērnam aizvietot ģimenisku vidi. Nedrīkst būt tāda situācija, ka pēc šīs institūcijas vai bērnunama, vai internātskolas beigšanas bērns nevar integrēties sabiedrībā. Tāpat arī šeit. Ir jābūt normālām reformām un jāsasniedz mērķis – izglītības kvalitāte, optimāls tīkls.

Valdības deklarācijā ir ierakstīta apņemšanās tiekties uz pārpalikumu budžetā. Ņemot vērā milzīgās prasības pēc algu pielikumiem, kas nebeigsies ar šo gadu, kā arī citiem mērķiem, piemēram, apņemšanās 2020. gadā sasniegt 4% veselības aprūpei – kā tas vispār ir iespējams?

Patreiz es jums to nevarēšu pateikt, un tās ziņas, kas nāk… Mēs esam ļoti integrēti starptautiskos tirgos, un vakar bija ziņa, ka Itālijā ir recesija. Recesija ir [IKP] samazinājums divus ceturkšņus pēc kārtas, negatīva attīstība. Tas ir ļoti labs piemērs, ka neproporcionāli daudz naudas tika novirzīts sociālām lietām, un tas nekādu [izaugsmi] neradīja, tas radīja tieši recesiju. Vācijas tirgus sabremzējas. Pasaules Banka, SVF, visi [samazina izaugsmes prognozes]. Tas nozīmē, ka mums būs mazāk iespēju tērēt naudu, un tās vajadzības ir lielas. Es pagaidām to [pārpalikumu] neredzu. Es pagaidām koncentrējos uz 2019. gada budžetu, bet tas ir fakts, ka ir ļoti trauksmaini signāli.

Vai jūs satrauc iespēja, ka, ņemot vērā šo draudīgo vidi, varētu neizpildīties prognozes par ienākumiem 2019. gadā?

Nē. Mēs vakar runājām ar Latvijas Banku. Eksperti redz, ka Finanšu ministrija pēdējo 20 gadu laikā spēj ļoti precīzi paredzēt budžetu ieņēmumus. Šeit viss ir izsvērts.

Ir riski. Ir risks par uzņēmumu ienākuma nodokli, jo [šis ir] pirmais gads, kad nebūs avansa maksājumi. Redzēsim, vai uzņēmēji ņems peļņu ārā un maksās nodokļus, vai tomēr liks iekšā attīstībā. Tas ir tāds liels risks. Bet es ceru, ka 2019. gadā būs labi. Ļoti laba ir arī Eiropas fondu izpilde. 2018. gadā ir pārpilde no plānotā, līdz ar to ir uzņemts temps. Ne tikai mēs, Latvija, bet visa Eiropa iekavē Eiropas fondu apguvi, jo tika pilnībā mainīti nosacījumi, kā tie tiek izsniegti. Latvija bija starp pirmajām trim valstīm, kura vispār sāka apgūt šos fondus. Kavējums ir visām valstīm, bet temps ir uzņemts labs, un pēc aplēsēm Eiropas fondi dod vairāk nekā 1% IKP pieaugumu.

Pirms vēlēšanām izskanēja bažas, ka šogad būs nepieciešama budžeta konsolidācija. Pusmiljards izdevumu pieaugums neizklausās pēc konsolidācijas.

Tās bažas – tas ir jautājums par metodoloģiju. Šis jautājums Eiropas Komisijā ir diskusiju līmenī. Tas var parādīties 2020., 2021. gadā, un Latvija nav vienīgā valsts, [uz ko tas attiecas]. Mainot uzskaites metodoloģiju, ir iespējamas šādas lietas.

Nākamgad varētu būt nepieciešams ierobežot izdevumus?

Nākamgad vai aiznākamajā, vai 2022. gadā. Es nedomāju, ka [izmaiņas] būs tik krasas. Būs tomēr kaut kāds pārejas periods. Eiropa nekad nav vienā dienā darījusi tādas lietas.

Ja pareizi saprotu, EK vēlas ieviest ierobežojumus budžeta izaugsmes tempiem.

Ir nosacījumi, ir loģiska prasība netērēt vairāk, nekā ir izaugsme. (EK grib noteikt maksimālo budžeta izdevumu pieaugumu – 2%, un ja ienākumi pieaug straujāk, tad papildus nauda būtu jāizmanto uzkrājumu veidošanai – red.)

Kontroles dienesta vadītāja Ilze Znotiņa ir brīdinājusi, ka Latvija nespēs laikā izpildīt visas Moneyval rekomendācijas. Vai spēsiet panākt, ka Latviju neieliek Moneyval pelēkajā sarakstā?

Ir ļoti daudz cilvēku valstī, kuriem ir iespēja panākt, lai Latvija nebūtu šajā sarakstā. Mēs darīsim visu, lai [Latvija tur nebūtu]. Es nekādus paziņojumus [nesniegšu]. Es nevarētu teikt, ka ir kaut kāda nolemtība. Tiem, kam ir dota vara un kuriem ir attiecīgi amati, ir jāizmanto savas spējas, lai ieviestu visas rekomendācijas, kas ir nepieciešamas. Mēs arī skatāmies no sava viedokļa. Finanšu ministrija [atbild par] uzraudzības stiprināšanu un VID darbu. Naudas kontroles dienests, represīvās [iestādes], tas ir Iekšlietu ministrijas pārraudzībā. Arī tieslietu jomā ir nepieciešami uzlabojumi. Līdz ar to es domāju, ka mums labāk ir tomēr strādāt, nevis iet ar paziņojumiem. Man ir tāda pozīcija. Es redzu, ka tās nav nekādas pārspīlētas prasības. Tās prasības ir lūgums mums uzvesties tieši tā, kā visi pārēji tirgus dalībnieki uzvedas. Nekas pārspīlēts, nekas īpašs, nekas sarežģīts no loģiskā saprāta viedokļa. Tās prasības arī palīdzēs ātrāk nostabilizēties un iet uz to tirgu, kas ir nepieciešams Latvijai. Starptautiskās finanses ir tirgus, starptautiskās finanses ir bizness, un tām ir vienkārši jābūt caurspīdīgām un saprotamām, lai neapkalpotu pa starpām kaut kādas melnās vai pelēkās naudas.

Kas ir lielākie riski šajā procesā? Kuras prasības varētu neizpildīt?

Lielākie riski… Lielākā problēma ir bijusi, ka valsts iestādes savā starpā nesarunājas un nekomunicē. Tās iestādes pietiekami nekoordinē darbību. Iestādes, kurām ir dotas visas iespējas novērst un kontrolēt, nekomunicē. Manā pieredzē jau tā ir bijis labklājības jomā par bērnunamiem. Ir septiņas, astoņas iestādes, un viena nepaziņo otrai, trešā nepaziņo, un notiek nelaimes, traģēdijas, pat bērnu nāves. Šeit ir ļoti līdzīga situācija, taču visu koordināciju ir uzņēmies premjerministrs. Redzot, kā viņš veidoja valdību un no tādas atsvešinātības izveidoja komandu, es domāju, ka viņš ļoti ātri starp dienestiem izveidos šādas attiecības. Viņam ir šīs spējas. Tas būtu ļoti pozitīvi. Uzstādījums ir. Būs nepieciešamā līdzekļu piešķiršana gan apmācībai, gan kapacitātē. Šeit problēmu nebūs. Problēma ir sadarbība, kuru Kariņa kungs atrisinās.

Kā jūs vērtējat FKTK darbu?

Es domāju, ka ir pazaudēts fokuss uz [banku iekšējiem] kontroles dienestiem, nevis valsts kontroles dienestiem. Patīk ļoti daudz runāt par Šveici, par Luksemburgu, tur tiešām strādā ļoti liels īpatsvars darbinieku banku sektorā, bet viņi nav visi akciju tirgotāji vai kredītu izsniedzēji. Ļoti liels īpatsvars ir auditori, kas nodarbojas tieši ar nelegālās naudas meklēšanu, klientu čekošanu. Mums šis īpatsvars ir maziņš. Kārtējo reizi tāpat kā izglītības sistēmā mēģinām [teikt, ka] valstij ir jāmaksā, valstij viss jākontrolē. Mēs darīsim, ko mēs gribam, liksim peļņu kabatā, bet valstij jākontrolē.

Kas ir Luksemburgā? Luksemburgā ir attīstīti dienesti, neatkarīgi, bankas iekšienē, kuriem ir savi pienākumi un atbildības, un liela daļa finanšu institūciju peļņas tiek novirzīta šo cilvēku atalgošanai. Tad tas produkts sanāk normāls finanšu pakalpojums, un arī ātri izķer tos, kas nav vajadzīgi. Mums viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir savest katras finanšu institūcijas iekšējās kontroles dienestu tādā kondīcijā, lai viņi būtu tiešām neatkarīgi, lai viņiem būtu ļoti daudz tiesību, bet arī pienākumi un atbildība. Tas viennozīmīgi uzlabotu situāciju. Šeit es domāju, ka mēs sāksim ar likumdošanas procesiem. Man arī nav saprotama publiskā pretimstāvēšana starp FKTK un Kontroles dienestu. Es vēl neesmu ticies ar vadītājiem, nākamnedēļ ir norunātas tikšanās.

Ir jau ilgstošs strīds, kas ik pa brīdim izlaužas publiskajā telpā, par to, kādai būtu jābūt metodoloģijai, lai izkontrolētu naudu, kas gan tagad atrodas ABLV vai tur agrāk ir atradusies. Finanšu ministrijas pārstāve pirms jaunās valdības apstiprināšanas teica, ka šī metodoloģija būtu jāsaskaņo ar ASV. Vai piekrītat?

Tas ir viennozīmīgi. Mēs esam starptautiskā finanšu tirgus sastāvdaļa. Lielākās problēmas, kas ir notikušas, ir tieši dēļ dolāru klīringa. Kad [Kučinska] valdībā tika skatīts šis jautājums, Finanšu nozares asociācija nāca ar piedāvājumu, ka tas ir jāsaskaņo ar starptautiskajiem partneriem, un viņi konkrēti nosauca ASV. Mēs to ņēmām vērā, jo viņi jau pārstāv visas bankas. Šī situācija neapdraud vienu banku, tā apdraud visas bankas, un mēs ņēmām vērā asociācijas ieteikumu un ierakstījām valdības rīkojumā, ka jāsaskaņo ar partneri, ko ieteica paši tirgus dalībnieki. Nav ne valdība, ne Finanšu ministrija kaut ko uzspiedusi. Mēs ieklausījāmies finanšu tirgus dalībniekos un ielikām to rīkojumā, tas ir tik vienkārši.

Ir jau februāra sākums, un metodoloģijas vēl nav. Jūs esat apmierināts ar progresu šajā jautājumā?

Nē, es domāju, ka neviens nav apmierināts ar progresu.

Latvijā vēl aizvien ir ļoti daudz banku, kurām ir kardināli jāmaina savs biznesa modelis, un varbūt kāds arī iedomāsies, ka varēs dzīvot pa vecam. Vai jums ir bažas, ka kāda cita banka varētu piedzīvot ABLV likteni? Ka varētu būt vēl viens FinCEN paziņojums?

Labklājības, izglītības, kultūras ministriem nav pieejama informācija par finanšu tirgiem, man šī pieeja parādījās tikai desmit dienas atpakaļ. Es koncentrējos patreiz uz jautājumiem, kas saistīti ar Moneyval ziņojumu un neesmu iepazinies ar analītiskiem datiem par vēl kaut kādām bankām. Esmu izgājis cauri [Moneyval] prasībām, un tāpēc varu pateikt, ka tur nav nekas īpašs, tur ir lūgums uzvesties tieši tāpat kā visi pārējie. Sakārtot sevi. Bet par konkrētām bankām man vēl informācijas nav.

Kad veidoja jauno valdību, daļā sabiedrības bija gaidas, ka tur būs jaunas sejas. Jūs būtu grūti nosaukt par jaunu seju, līdz ar to izskanēja iebildumi pret jūsu atrašanos finanšu ministra amatā.

Politologiem ir laiks vēl analizēt, ko tad sabiedrība ir gribējusi. Vēlēšanu rezultāts ir 32 pret 32. Es domāju, ka Attīstībai/Par! ir liberāls spēks, par kuru nevarētu teikt ne, ka viņi ir jaunie, ne, ka viņi ir vecie. [Viņiem ir] tieši liberālā niša, kas kopš Latvijas ceļa pazušanas laikiem iztrūka. Tas ir atsevišķs stāsts. Līdz ar to trīs iepriekšējās valdības partijas ieguva 32 [vietas] un arī tīri jaunie politiskie spēki ieguva 32 [vietas]. Bez līdzsvarotas politikas nav iespējama ilgtspējīga attīstība. Es esmu visā ievērojis tieši līdzsvaru. Kombinācija starp jaunajiem politiķiem un pieredzējušiem politiķiem ir ļoti saprātīga un pareiza. Tieši jauno politiķu valdībā varbūt pat ir vairāk, bet izveidojušos situāciju vērtēju ļoti normāli. Maiņa politikā ir vajadzīga. Diemžēl mūsu politiskā situācija, kad vēlētāji maina partijas un partijām ir mazs balsu skaits, praktiski nedod iespēju ienākt jauniem politiķiem. Valdības partijās [Saeimā iekļuva] visi [sarakstos] pirmie, un arī pieredzējuši politiķi palika aiz strīpas. Jaunie tur bija piektais vai trešais aiz strīpas. Tāpēc mums ir tāda situācija, ka vienmēr ir jaunas politiskas partijas, kurās tieši jauniem cilvēkiem ir iespēja ienākt politikā. Šis ir tieši tas gadījums. Ļoti daudzi šie cilvēki paliks [politikā]. Tāpat arī Jaunais laiks savulaik ienāca, tāpat arī Zatlera Reformu partija ienāca [politikā]. Līdz ar to process ir normāls, jo ir nepieciešams atjaunot situāciju. No otras puses, jebkurā nozarē, kurā ir nepieciešama pieredze, simtprocentīga nomaiņa uz jauniem nav labs rezultāts.

Cik lielā mērā fakts, ka jūs brīvi nepārvaldāt angļu valodu, varētu ierobežot jūsu spējas cīnīties par Latvijas interesēm Moneyval vai ES Padomē, kad būs runa par ES fondiem?

Viena no veiksmīgākajām Austrumeiropas prezidentūrām bija Latvijas prezidentūra. Es vadīju vissarežģītāko komiteju – Ecofin. Mēs esam iedevuši Eiropai trīssimt miljardus investīcijas – Junkera investīciju plānu. Neviens ekonomiskais dokuments netiek Eiropā pieņemts septiņos mēnešos, bet mēs Junkera plānu Latvijas prezidentūras laikā, Ecofin manā vadībā, pieņēmām pilnībā. Tā ka var vērtēt pēc padarītiem darbiem.

Deklarācijā ierakstīta diezgan nekonkrēta apņemšanās palielināt minimālo algu un tuvināt neapliekamo minimumu minimālai algai. Kad šīs izmaiņas varētu notikt? Vai šīs Saeimas laikā būs iespējams noteikt minimālo algu, neapliekamo minimumu algai un pensijai 500 eiro, kā solīja JKP?

Uz šo jautājumu es jums tagad nevaru atbildēt, bet uz 500 eiro ir jātiecas. Ir jābūt kaut kādai pēctecībai. Bija ļoti liela diskusija nodokļu jomā. Jaunajām politiskām partijām bija domas, ka ir steidzīgi jāmaina [nodokļu sistēma], bet uzņēmēji pārliecināja, ka reformai, labai vai ne tik labai, ir jāļauj pastrādāt. Stabilitāte ir svarīgāka nekā 1% uz vienu pusi vai uz otru pusi. Tas attiecas arī uz darbaspēka nodokļiem. Ieviešot reformu, palielinājās minimālā alga, un bija apņemšanās kādu laiku šo palielinājumu [neturpināt]. Bet mums ir nepieciešams sekot līdzi. Ja atceramies 2000. – 2010. gadu, tad bizness biedēja sabiedrību, ka bizness ir mobils, tas aizbrauks prom un reģistrēsies citur. Tagad tikpat mobils ir arī darbinieks. Mums šī konkurētspēja ir jātur, un arī uzņēmēji saprot, ka mums ir jābūt konkurētspējīgiem arī ar minimālām algām. Neapliekamo minimumu mēs ierakstījām tādēļ, ka tas atstāj pozitīvu [iespaidu] tieši uz cilvēkiem ar maziem ienākumiem, atstāj vairāk naudas cilvēkiem, un pilnībā neietekmē nodokļu sistēmu uzņēmumiem. Vienīgais, grāmatvedim pārrēķinot, jārēķina vairāk. Bet tas nekādā veidā nepalielina [nodokļu izmaksas]. Valsts samazina savu daļu, cilvēkam paliek vairāk naudas, uzņēmējiem nepieaug izmaksas. Tas ir viens no mehānismiem, kā iespēju robežās straujāk mazināt [ienākumu] plaisu. Tāpēc mēs neielikām konkrētus skaitļus, bet to, ka ir jātuvina neapliekamais minimums minimālajai algai.

Straujumas valdībā jūs bijāt viens no galvenajiem atbalstītājiem idejai, ka ir jāuzliek obligātais sociālais maksājums katram strādājošam. Kučinska valdība to sākumā akceptēja, pēc tam atcēla.

Nebūtu mums diskusijas par veselības aprūpes finansēšanas likumu, ja būtu iedarbināts šis likums [par sociālajām iemaksām]. Tajā laikā vēl bija dažas valstis, kur tāda likuma nebija, patreiz mēs laikam esam vienīgā valsts ES, kur tāda likuma nav. Es uzskatu, ka tā bija liela kļūda, ka atcēla šo lietu. Kā jau teicu, tad nebūtu jautājums par veselības apdrošināšanu, tad šis grozs būtu pieejams visiem. Tagad arī visi atzīmē, ka brīvprātīga apdrošināšana ir lielākā kļūda, vajadzēja obligātu apdrošināšanu. Šis minimālais sociālais maksājums, tas jau bija viens no obligātās apdrošināšanas pamatakmeņiem, stūrakmeņiem.

Es nekādā gadījumā nemetu plinti krūmos. Saprotot, ka cilvēkam, kurš strādā un ir sociāli neapdrošināts, ir ļoti lieli riski, mēs ieviesām finanšu pratību bezdarbniekiem. Mēs paanalizējām – jo cilvēkiem ir augstāki ienākumi, jo mazāka ēnu ekonomika, un tieši uz mazkvalificētajiem cilvēkiem ir vislielākais spiediens. Līdz ar to mēs katram cilvēkam, kurš iet uz nodarbinātības valsts dienestu, pirmā lekcija ir par finanšu pratību. Lai viņš saprastu, ko nozīmē sociālās iemaksas, ka tas nav nodoklis. [Nemaksāšana] nav valsts apkrāpšana, tā ir pati sevis apkrāpšana. Tiklīdz tu nonāc grūtībās – slimības lapa, bezdarbs -, vai arī, ja notiek patīkamās lietas – bērna piedzimšana -, ja par tevi nemaksā sociālo nodokli, tu esi neaizsargāts. Par pensijas uzkrājumu nemaz nerunājot. Sociālajā budžetā 2018. gadā ir 202 miljonu pārpalikums. Tāds pārpalikums nav bijis. Tātad bija 600 miljonu uzkrājums, tagad ir 800 miljonu uzkrājums. Tas ir ļoti lielā mērā tāpēc, ka esam negurstoši stāstījuši visās vietās, visur, ka sociālais nodoklis, sociālās iemaksas, ir tavas iemaksas, kuras tu tērē mūža laikā.

Ir manāms, ka jūs bieži izmantojat piemērus no savas pieredzes iepriekšējā amatā Labklājības ministrijā. Vai tur pavadītais laiks ir mainījis jūsu izpratni par Latvijā notiekošo?

Es varbūt nedaudz plašāk – tas ir vairāk saistīts ar politiku un ar dzīvi. Parlaments ir ļoti liels izaicinājums daudziem cilvēkiem tāpēc, ka tas ir darbs, kur tu neredzi augļus, sava darba rezultātus. Tas ir grūti un problemātiski. Tu pieņem likumu, bet tu īsti nezini, kā tas tiek piemērots, kā iet. Arī Finanšu ministrijā ir vairāk makroekonomikas. Tu esi attālināts, ir budžets un viss. Varbūt pirmo reizi, man esot politikā, labklājības joma bija vieta, kur es varēju redzēt sava darba augļus. Piemēram, bērnunami, ļoti liels pieaugums pensionāru pensijām. Esmu ticies ar pensionāriem visā Latvijā. Tās ir ļoti normālas tikšanās, nav pretenziju. Skaidrs, ka [naudas] ir par maz, bet mēs ļoti lielus līdzekļus novirzījām. Pie 200 miljoniem [sociālā budžeta] pārpalikuma indeksācijai tika novirzīti 160 miljoni. Tā ir darba vieta, kur redzi problēmu, un no tava risinājuma, no tavas gribas ir atkarīgs rezultāts, un tu to vari arī redzēt. Tāpēc tas ir cilvēcīgi personu papildinošs darbs un arī problēmu izpratne pilnīgi citā līmenī. Darba rezultāts ir tuvāks. Es uzskatu, ka ļoti pozitīvi. Ļoti laba pieredze.