Attēls no Nacionālā arhīva publiskotajām VDK aģentu kartotēkām
Publiskoto VDK dokumentu pētnieki secinājuši, ka laikposmā no 1941. līdz 1953. gadam čekas aģentūrā sastāvējuši no 8 līdz 12 tūkstošiem ziņotāju. Tieši uz šo kontingentu visvairāk attiektos aizdomas par sadarbošanos ar VDK leģionāru un mežabrāļu nodošanā, izsūtāmo personu noteikšanā un pēc to atgriešanās Latvijā izsekošanā. Kopš 1953. gada līdz pat 1991. gadam savervēti vēl 24 tūkstoši ziņotāju. Ar ko gan čekas rezidenti varēja nodarbināt tik iespaidīgu aģentūras tīklu laikposmā, kad notika mierīga, darba uzvarām piepildīta, sociālisma celtniecība?
Vēsturnieki varbūt atminēsies dažu spiegu atmaskošanas gadījumus un uz pirkstiem saskaitāmu disidentu tiesu prāvas. Lielākajā vairumā gadījumu aģentiem nebija nekā vairāk kā nostučīt cilvēkus, kuri stāstīja anekdotes par Ļeņinu vai Brežņevu, vai par to, kur, kas un kad ir dziedājis “Zilo lakatiņu” vai klausījies Amerikas balsi.
