Pēc 22 gadiem režisors Alvis Hermanis atkal iestudējis Antona Čehova lugu Kaija. 19. janvārī notika pirmizrāde Minhenes vēsturiskajā Cuvilliéstheater
Priekškars krāšņajā rokoko stila teātrī veras lēnām. Gandrīz tukša telpa gaiša koka paneļiem klātām sienām, divviru durvis katrā malā, stūrī sastumti krēsli. Priekšplānā, uz viena no tiem nometies, cilvēks tur pie deniņiem revolveri. Izšaut tomēr nespēj, noglabā azotē, pasniedzas pēc kruķa, kleino kāju vilkdams, aizklibo stūrī un apguļas uz diviem krēsliem, mums muguru pagriezdams. Tas ir Sorins, muižiņas īpašnieks un slavenas aktrises Arkadinas brālis, kas mēģināja nošauties, lai arī zināms, ka lugas beigās sev tā galu padarīs viņa māsasdēls Konstantīns Trepļevs.
Šis Sorins ir kā tāds pirms 22 gadiem JRT izrādē nenošāvies un tagad novecojis Trepļevs. Trāpījis kājā, teiksim. Aktieris Renē Dimons (René Dumont) ir pat ārēji līdzīgs toreizējam Trepļeva tēlotājam Ģirtam Krūmiņam — tas pats iekšēji vērstais skatiens, saspringtā plastika, melanholija. Prātā iešaujas absurda doma — varbūt tas ir tāds režisora «izmeklēšanas eksperiments»: vai stāsts par jaunu rakstnieku, kas neveiksmīgi centies ielauzties un mainīt rutinēto mākslas pasauli, varētu beigties citādi, ja toreizējā astēniskā un nervozā Trepļeva vietā tagad būtu apaļīgs sārtvaidzis ar romantiķa aizrautību un gandrīz nerimstošiem smiekliem. Jo tieši tāds viņš šajā uzvedumā ir Marsela Noipermana (Marcel Neuperman) iemiesojumā. Aktieris ir pavisam jauns, patiešām Trepļeva gados, un brīnišķīgs. Ne infantils, bet bērnišķi atvērts pasaulei, mākslai, mīlai, viņš pamazām aizveras, smiekli kļūst refleksīvi, un starp visai daudzajām redzētajām Kaijām es neatceros neko tik absolūti bezcerīgu kā šo Konstantīnu, kas, gaidīdams atgriežamies māti un viņas mīļāko, rakstnieku Trigorinu, sadudzis sēž pie klavierēm un ar vienu pirkstu ik pa laikam uzsit pa taustiņiem. «Kostja spēlē,» kāds bijīgi nosaka.
Viena no būtiskākajām lietām, par ko jāizšķiras režisoram, ķeroties pie Kaijas, ir attieksme pret ludziņu, ko pirmajā cēlienā Arkadinai un pārējai kompānijai ceļ priekšā Kostja un viņa draudzene Ņina Zarečnaja, kas sapņo kļūt par aktrisi. Visbiežāk tā tomēr tiek traktēta kā diletanta murdziņš, tik vien kā pasmiešanās vērts gan uz skatuves, gan zālē. Nekāds šedevrs tā nav arī šoreiz, taču tā ir jauna cilvēka spontāna sasaukšanās ar to, ko 19. un 20. gadsimta mijā (un Kaija, tāpat kā citi Alvja Hermaņa krievu klasikas iestudējumi, atbilst uzrakstīšanas laikam) sajutuši simbolisti: dzīve ir neizskaidrojama un dvēsele — vientuļa.
Trepļevs savu lugu spēlē nevis plenērā, bet turpat iekšā — ienes statīvu, uz kura uzkarina uzgleznotu ainavu ar burvju ezeru koku ielokā. Uz šā fona Matildes Bundšū (Mathilde Bundschuh) Ņina runā vārdus par pasaules dvēseli un ledaino tukšumu tai apkārt. Kostja, pirmajā rindā apsēdies, čukst viņai līdzi, žestikulē un rāda priekšā — aizvien augstāk, augstāk ceļas viņu kopējais monologs, viens otram acīs skatīdamies, viņi neredz, kā knosās un garlaikojas Sofijas fon Keselas (Sophie von Kessel) atveidotā Arkadina un ar kādu saspringtu pētnieka interesi jaunos cilvēkus vēro rakstnieks Trigorins. Tas varbūt ir smieklīgi, bet apsmejami gan ne.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.