Ivars Ijabs. Publicitātes foto
Laiks šajās dienās rit strauji. Tomēr, iespējams, tā ir vēl mazliet palicis, lai pirms vēlēšanu konfrontācijas un asumiem paustu arī kādu personisku viedokli. Galu galā, Latvijas likteņus Eiropas Savienībā es esmu komentējis vismaz jau kopš 2003. gada ES referenduma kampaņas laikiem – reizēm nopietni, reizēm ne pārāk. Tā nav nejaušība. Es nekad neesmu bijis nevienas ES institūcijas darbinieks, nedz arī algots propagandists. Vienkārši par to bija svarīgi runāt: kas tad lielos vilcienos atšķir mūsdienu Eiropu no starpkaru Eiropas, un mūsdienu Latviju – no pirmā neatkarības perioda Latvijas? Kas toreiz nogāja šķībi, kad jau pēc neilga demokrātiskā optimisma perioda Eiropa tik ātri varēja nonākt divu asiņainu totalitāru režīmu varā, un Latvija - zaudēt savu neatkarību? Paralēles ar šodienu nebūt nav tik banālas, kā varētu likties: arī toreiz bija gan ekonomiskās problēmas, gan dažādi demagogi un pašpasludinājušies “tautas vadoņi”, gan ārzemju propaganda jeb, kā šodien saka, “maigā vara”. Kā tas beidzās, zinām labi.
