Laiks šajās dienās rit strauji. Tomēr, iespējams, tā ir vēl mazliet palicis, lai pirms vēlēšanu konfrontācijas un asumiem paustu arī kādu personisku viedokli. Galu galā, Latvijas likteņus Eiropas Savienībā es esmu komentējis vismaz jau kopš 2003. gada ES referenduma kampaņas laikiem – reizēm nopietni, reizēm ne pārāk. Tā nav nejaušība. Es nekad neesmu bijis nevienas ES institūcijas darbinieks, nedz arī algots propagandists. Vienkārši par to bija svarīgi runāt: kas tad lielos vilcienos atšķir mūsdienu Eiropu no starpkaru Eiropas, un mūsdienu Latviju – no pirmā neatkarības perioda Latvijas? Kas toreiz nogāja šķībi, kad jau pēc neilga demokrātiskā optimisma perioda Eiropa tik ātri varēja nonākt divu asiņainu totalitāru režīmu varā, un Latvija – zaudēt savu neatkarību? Paralēles ar šodienu nebūt nav tik banālas, kā varētu likties: arī toreiz bija gan ekonomiskās problēmas, gan dažādi demagogi un pašpasludinājušies “tautas vadoņi”, gan ārzemju propaganda jeb, kā šodien saka, “maigā vara”. Kā tas beidzās, zinām labi.

Eiropas Savienība ir veidojusies kā atbilde uz šīm starpkaru laika problēmām. Neapšaubāmi, tā ir cilvēku radīta organizācija, kurai, kā visam cilvēku veidotajam, piemīt savi būtiski trūkumi. Taču svarīgi vispirms ir vienoties par pašu principu: vai mēs graujam iepriekš uzcelto, vai koriģējam kursu un dodamies uz priekšu?

Manā skatījumā Latvijas interesēs ir efektīva, cieši integrēta un demokrātiska Eiropa. Un šāda Eiropa nav vis Latvijas suverenitātes ienaidnieks, bet tās priekšnoteikums un garants.

Eiropas Savienība nekad nav bijusi īpaši ideoloģiska organizācija. Tās spēks slēpjas tajā, ko tā dara – nevis tajā, ko eirokrāti runā. Tieši tādēļ arī katram, kurš grib pārstāvēt Latviju ES, būtu vispirms jārunā par konkrētiem darbiem un iecerēm – tā vietā, lai biedētu savus līdzpilsoņus ar dažādām fantasmagorijām. Reālistiski raugoties, es redzu trīs šādas, visnotaļ praktiskas jomas. Nosacīti sauksim tās par solidāru izaugsmi, drošību un vērtībām.

Skaidrs, ka Latvijas loģiska prioritāte tuvākajā laikā joprojām būs kohēzija: proti, sociāli ekonomisko atšķirību mazināšana starp dalībvalstīm. Izaugsme Eiropā ir iespējama tikai solidāri, novēršot “priviliģēto” un “atpalikušo” reģionu veidošanos. Mēs joprojām esam tālu no kohēzijas mērķiem, un prognozes ir izrādījušās pārlieku optimistiskas. “Latvijas aploksne” ir cieta, skaudra nepieciešamība. Taču, manuprāt, iepriekšējās septiņgades pieredze rāda, ka ir jākoriģē kohēzijas naudas izmantojums. Daudzie infrastruktūras objekti ir laba lieta, taču Latvijai ir vajadzīgas investīcijas cilvēkkapitālā. Skaidrs, ka par šo izmantojumu daudzkārt izlemj arī Rīgā, nevis tikai Briselē.

Mums pietiek pustukšu, bet apkurināmu celtņu; mums vajag izglītotus un konkurētspējīgus cilvēkus, kuri savu nākotni saista ar Latviju.

Otrkārt, laikā, kad nezini, kādu dokumentu rīt no rīta parakstīs ASV prezidents, Eiropai ir jādomā par savu drošību. Tas nav stāsts par Eiropas armiju un atteikšanos no NATO. Tas vispirms ir stāsts par kopīgu robežsardzi paplašināta Frontex ietvaros, ES valstu bruņoto spēku savstarpēju savietojamību un jaunajiem draudiem – kiberspiegošanu, terorismu un cīņu pret melu propagandu. Patvēruma meklētāju jautājumu noteikti nerisina kvotas; taču tā ir jārisina solidāri. Aiz šī jautājuma raisītām savstarpējām aizdomām un neuzticības nebūt ne vienmēr slēpjas galēji labējo vēlme manipulēt ar bailēm. Tās pamatā ir ļoti atšķirīga izpratne par draudiem ES dalībvalstu starpā – kas ir risināms tikai nepārtrauktā, intensīvā dialogā. Tas pats attiecas arī uz attiecībām ar Krieviju, par kuras nodomiem Eiropā joprojām daudziem ir ilūzijas. Kas šeit ir alternatīva ES vienotībai? Padošanās Kremļa vēlmei šķelt Eiropu, lai varētu paplašināt savu ietekmi? Atteikšanās no ES solidaritātes un pilnīga atkarība no ASV, kur prezidents ik dienas apsver ASV aiziešanu – no Dienvidkorejas, no Sīrijas, un kaut kad, iespējams, arī no NATO?

Visbeidzot, vērtības. Patiesībā ir maldīgi iedomāties, ka ES kādam “uzspiest” noteiktas vērtības, kādam atņemt viņa dzīvesveidu vai reliģiju. Taču ir dažas lietas, kuras pēckara Eiropā ir izveidojušās kā nosacījums valstu un nāciju savstarpējai saskarsmei – nu, gluži kā tas, ka mēs atkritumus beram konteineros, nevis pa logu kaimiņam uz balkona. Pie tām pieder tiesiskums, mediju brīvība, cilvēktiesības, dzimumu līdztiesība un totalitārisma nosodījums. Mēs reizēm mēdzam iedomāties, ka šie principi ir tikai kaut kāds aizsegs dažu Eiropas valstu elišu savtīgām interesēm – taču tā ir fundamentāla kļūda. Galu galā, kādas mums Eiropā būtu tiesības nosodīt Krievijā notiekošo un uzlikt šai valstij sankcijas, ja mēs neticētu savām vērtībām? Mēs varam iestāties par šo pamatvērtību īpašu interpretāciju Latvijas kontekstā – un mums ir jāvar to arī saprotami paskaidrot partneriem.

Taču apgalvojums, ka mums visi šie Eiropas pēdējo 70 gadu ideāli ir vienaldzīgi, ka mēs gribam dzīvot savā 19. gadsimtā, ka mēs paši sev būsim alfa un omega un nevienā neklausīsimies, radīs mums pašiem tikai zaudējumus.

No tā nu Latvijai nav iegūstams nekas – pat tad, ja mums pievienosies vēl kāds pārītis valstu. Ne jau tādēļ mēs tik daudz pūļu savulaik pielikām, lai iestātos ES. Tolaik mēs uzsvērām, ka mums ir līdzīgas vērtības – un vismaz manā skatījumā te nekas nav mainījies. Pie šīm vērtībām, cita starpā, pieder arī nacionālo kultūru plurālisms – un es, piemēram, domāju, ka ES nākotnē noteikti vajadzētu investēt vairāk dalībvalstu kultūrpolitikā. Piem., ja mēs jau tagad drusku saņemam ES naudu savas literatūras tulkošanai uz “lielajām” valodām, tad būtu vajadzīgs arī pretējais virziens – tulkošanai uz nelielajām ES valodām. Tas ir svarīgi, lai ļaudis ar savām dalībvalstu nacionālajām kultūrām un valodām nejustos apdraudēti savā identitātē. Taču, ja kādam tiešām liekas, ka ES savās dalībvalstīs vajadzētu pieciest atklātu ksenofobiju, homofobiju un diskrimināciju, tad es iesaku viņam padomāt vēlreiz. Sākt vajadzētu ar vienkāršo jautājumu: kādēļ mēs šeit vispār esam kopā?

Visbeidzot, mans starts Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir arī mēģinājums mainīt diskursu un sarunas toņkārtu – jo īpaši, par sāpīgajiem ES jautājumiem, kā nevienlīdzība, imigrācija un emigrācija, un tamlīdzīgi. Līdz šim, šeit ir dominējušas divas pieejas: vai nu birokrātiski oficiozā, kas tikai reti nokļūst līdz cilvēku apziņai, vai labēji konservatīvā, kas ES grūtības klaji izmanto savās interesēs. Eiropai beidzot būtu jākļūst saprotamai – bez liekas glances un falša ideālisma, bet arī bez rīdīšanas un klajas eirofobijas.

Autors ir Eiropas Parlamenta deputāta kandidāts