Kalniete: Šis ir demokrātijai ļoti sarežģīts laiks

Eiropas Parlamenta deputātes Sandras Kalnietes uzruna svinīgajā Satversmes Tiesas sēdē 2019.gada 9.janvārī

Saņemot ielūgumu uzrunāt Satversmes tiesas svinīgo sēdi, jutos ne tikai pagodināta, bet arī satraukta. Es apzinos šī ielūguma nozīmību un ceru, ka jūs negaidāt no manis konstitucionālo tiesību eksperta cienīgu analīzi par tiesiskuma situāciju Latvijā. Kā politiķe un sabiedriska darbiniece savā uzrunā vēlos vairāk koncentrēties uz demokrātijas situāciju Latvijā, kas, protams, visciešākajā veidā atspoguļo arī tiesiskuma stāvokli.

Šis ir demokrātijai ļoti sarežģīts laiks, kas biedējoši iezīmējas Latvijā, Eiropā un pasaulē. Eiropas kaimiņos nostiprinās autokrātiski režīmi, ASV un tās sabiedroto attiecības pasliktinās, Eiropu apdraud lielas kara un ekonomisko bēgļu plūsmas, Eiropas Savienības dalībvalstu ekonomikas stagnē. Tas rada pateicīgu augsni dažādu krāsu populistiem, kuri vēlēšanās gūst panākumus, tai skaitā izmantojot faktiski nekontrolētās digitālo mediju manipulācijas iespējas. Rīkojoties demokrātijas garantēto brīvību ietvarā, šī brīvība tiek grauta. Globālā digitālā telpa, kurā darbojas feisbuki un jūtjūbi ar saviem slēptajiem algoritmiem un mākslīgo intelektu, atrodas gandrīz ārpus tiesiskā regulējuma. Vispārīgā datu aizsardzības regula^[1] un Eiropas Komisijas plāns dezinformācijas novēršanai^[2]  ir tikai pirmie soļi. Digitālās vides tiesiska sakārtošana ir viena no nopietnākajām lietām demokrātijas aizsargāšanai, kas Eiropā ir jārisina tuvākajos gados.

Es lepojos, ka Latvijas Republikas Satversme ir sestā vecākā konstitūcija pasaulē. Jums, cienījamās tiesneses un godātie tiesneši, ir atbildīgs uzdevums samērot likumdevēju radītos likumus ar Satversmes burtu, garu un būtību. Sargājot Latvijas Satversmi, jūs sargājat mūsu valsts politisko sistēmu un demokrātiju. Strādājot Eiropas Parlamentā, man nākas pārliecināties, kādu ļaunumu demokrātijai nodara konstitūcijas uzraudzības institūcijas un tiesu neatkarības samazināšana vai pat zaudēšana. Tad tiesu vara var kļūt par naudas varas kalponi, kas paklausīgi piekrīt valdošās elites lēmumiem un likumu redakcijai. Diemžēl šādi piemēri Eiropas postimperiālajās nomalēs nav retums.

Šodien mūsu Satversmes tiesas autoritāte ir tik augsta kā vēl nekad agrāk. Tomēr arī Latvijas politikā ir bijušas situācijas, kad daļa politiķu labprāt būtu redzējuši paklausīgāku Satversmes tiesu.

Atceros, kā 9. Saeimas gados Vecrīgas polittehnologu vide zuzēja no baumām par valdošās koalīcijas plānu pakāpeniski „privatizēt” Satversmes tiesu, tajā ieceļot „savējos” tiesnešus.

Baumas tā arī palika baumas, jo valdošie iegāja vairāku gadu nepatikšanu periodā – 8000 cilvēku protestēja Doma laukumā un prasīja tiesisku valsti un godīgu politiku^[3], tad sekoja Lietussargu revolūcija^[4], referendums par tautas tiesībām ierosināt atlaist Saeimu^[5], 2008. gada beigās sākās ekonomiskā krīze, kam sekoja 13. janvāra nemieri. Tā bija tautas griba, kas nepieļāva slīdēšanu neliberālas (tas ir, ne-tiesiskas) demokrātijas virzienā, ko šodien redzam ne tikai Eiropas kaimiņos, bet  arī Ungārijā un Polijā.

Cienījamās tiesneses un godājamie tiesneši!

Mēs tikko krāšņi nosvinējām Latvijas simtgadi. Simtgade palīdzēja ieraudzīt īsteno mērogu, ar kuru katram un ikvienam būtu jāsamēro sava dzīve ar tās priekiem, cerībām un sarūgtinājumiem. Simtgade ļāva asi izjust, cik tas ir liels brīnums, ka mūsu valsts un tauta pastāv par spīti trim okupācijām 50 gadu ilgumā un milzīgiem cilvēku zaudējumiem. Arī 50 brīvības gadi ir bijuši smaga darba un trūkuma gadi, jo mūsu tautai trīsreiz ir nācies atjaunot izpostīto valsti – pēc Pirmā un Otrā pasaules kara un pēc neatkarības atjaunošanas. Tātad Latvijas cilvēki ir piedzīvojuši labi ja pāris desmitgades atelpas, kad beidzot iespējama vairāk vai mazāk normāla dzīve, kādu citas Eiropas tautas ir pieredzējušas gadu desmitiem. Demokrātijas attīstībai un nostiprināšanai tas ir neparasti īss laiks, lai apziņā pārvarētu izdzīvošanas smaguma vienpatību un veidotos aktīva pilsoniskā sabiedrība, kuras locekļi iestājas ne tikai katrs par savām tiesībām un labumu, bet arī par kopuma labumu.

Daudzās simtgadei veltītās runās un rakstos autori ar lepnumu uzsver, ka 1918. gada janvārī Latvijas Pagaidu nacionālā padome paziņoja, „ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali”.

Demokrātiska republika bija latviešu intelektuāļu un politiķu apzināta izvēle, taču jāšaubās, vai tautas vairākums pat pēc Satversmes pieņemšanas 1922. gadā izprata, ka demokrātija nozīmē katra atbildību ne tikai par sevi un saviem tuviniekiem, bet arī līdzatbildību par savu nāciju, sabiedrību un valsti.

Latvijas valsts bija dzimusi uz cariskās Krievijas impērijas drupām, un cilvēkiem nebija gandrīz nekādu politisko tiesību un valsts demokrātiskās pārvaldes pieredzes. Šis demokrātijas vājums beidzās ar K.Ulmaņa autokrātiskā režīma izveidošanu. Nu bija vadonis, kas uzņēmās atbildību un vienoja tautu. Nebija vairs ne vēlēšanu, ne Saeimas, ne opozīcijas.

Līdzīgi, kā sabrūkot cara impērijai, neko lielāka demokrātijas pieredze nebija, arī atjaunojot Latvijas neatkarību 1990. gadā. Kāds iebildīs, bet Atmoda un LTF? Jā, LTF bija plaša demokrātiski izveidota organizācija, kuras programmas virsuzdevums bija valstiskās neatkarības atjaunošana. Šo tautas gribu īstenoja no LTF saraksta ievēlētie Augstākās Padomes deputāti, pieņemot 4. maija deklarāciju^[6]. Sākās pārejas periods, kas beidzās ar 5. Saeimas ievēlēšanu, pēc kuras Latvijai no postpadomju hibrīda bija jāpārtop par demokrātisku un tiesisku valsti. Kaut arī sabiedrības demokrātijas apziņa bija vāja, starpkaru perioda vēstures atkārtošanos novērsa mērķis pievienoties ES un NATO. Integrācijas procesa reformas kļuva par nozīmīgu Latvijas politiskās stabilizācijas rīku. Pateicoties nākamo partneru spiedienam un palīdzībai, tika izvirzīti stingri demokrātijas un tiesiskuma noteikumi, ja vēlējāmies pievienoties šiem abiem attīstīto valstu klubiem. Vajadzība pēc drošības un sapnis par labklājību bija tik spēcīga motivācija, ka tā vienoja valdību un sabiedrību, pat īstenojot vissāpīgākās reformas. 2004. gadā Latvija kļuva ES un NATO dalībvalsts. Turpmāk mums pašiem bija jāuzņemas atbildība par savas demokrātijas un tiesiskuma kopšanu. Vai mēs tam bijām gatavi? Ne gluži, jo pieņemt pareizos likumus un normatīvos aktus ir viena lieta, bet tos ieviest – pavisam cita. Tas prasa politisku gribu un zināšanas, kā arī aktīvu pilsonisko sabiedrību. Pamati bija ielikti, pirmie stāvi uzcelti, bet pati demokrātijas celtne un tiesiskums vēl arvien bija tapšanas procesā.

Cienījamās tiesneses un godājamie tiesneši!

Reiz lasīju socioloģisku teoriju, kas tiesiskuma situāciju sabiedrībā raksturoja kā trīs savstarpēji saistītu apļu sistēmu. Tās centrā ir kodols, kurā esošie ne pie kādiem apstākļiem nepārkāps likumu. To ieskauj plaša josla, ko veido caurmērā likumpaklausīgi cilvēki. Trešajā aplī koncentrējas dažādi ētiski zemas raudzes personāži – negodīgi krāpnieki un krimināli elementi. Viņi sistemātiski pārkāpj likumu un iedzīvojas uz sabiedrības un tās locekļu rēķina. Ja viņu nodarījumi paliek nesodīti, tad vidējā apļa ārējā malā sākas erozija. Tiesiskumam nedarbojoties, trešais aplis arvien paplašinās un likuma pārkāpēju kļūst vairāk.

Kopš neatkarības atjaunošanas šo eroziju esam piedzīvojuši ar uzviju – oligarhizācija, sistēmiska korupcija, valsts nozagšana, valsts administrācijas un partiju aparātu saaugšana, banku izputināšana un netīras naudas atmazgāšana, pašvaldību „privatizācija”, „mutatis mutandis” likumi, savējo iecelšana atslēgas amatos, maksātnespējas lietas, OIK afēra, korumpēti tiesneši un netaisni spriedumi un tā joprojām.

Diemžēl arī 2004.gads, kad Latvija pievienojās ES un NATO, nekļuva par robežšķirtni, kad brīnumainā kārtā erozija beidzas. Tā turpinājās, bet ar katru nākamo gadu sabiedrības spiediena un tiesiskuma nostiprināšanās rezultātā mazinājās. Starptautiskajos demokrātijas un tiesiskuma indeksos^[7] mēs parasti atrodamies kaut kur pa vidu – krietni zem Ziemeļvalstīm, bet visbiežāk – mazliet virs Ungārijas, Polijas un Rumānijas.

Ir kauns šīs afēras pieminēt, bet tas ir jādara, jo cilvēkos ir zudusi ticība taisnīgumam un sabiedrība pārdzīvo dziļu uzticības krīzi. To pārliecinoši atspoguļoja 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti – vēlētāji Saeimā ir ievēlējuši vairāk nekā pusi jaunu deputātu. Tas bija protesta balsojums un skaļi pateikts nē līdzšinējiem politikas pīlāriem un tās taisīšanas paņēmieniem.

Sabiedrība ir nogurusi no skandāliem, nejēdzībām, korupcijas un šķietamas vai īstas nesodāmības.

Oligarhu sarunas, izrādās, ir tikai sarunas, nevis tirgošanās ar ietekmi un plāns valsts nozagšanai. Valsts kontroles ziņojumi, kas gadiem konstatē aizdomīgus darījumus Rīgas satiksmē un citur, paliek bez tiesībsargājošo iestāžu rīcības. Par Zelta tilta dārdzību nevienam nav jāatbild. Cilvēkiem, kas godīgi dara savu darbu un audzina bērnus no savas pieticīgās algas, tas nav saprotams. Viņi alkst pārmaiņas, kas atjaunotu ticību taisnīgumam un valstij.

Šai uzticības krīzei padziļinoties, gluži kā padomju laikā sabiedrībā iezīmējas dalījums „viņi” un „mēs”. Tikai toreiz padomju „viņi” bija „svešie”, kamēr „mēs” bijām „savējie”, un tas mūs atbrīvoja no morālas atbildības par „svešo” pastrādātajām nejēdzībām. Vai tiešām atbrīvoja? Nez vai, jo ar izdzīvošanas imperatīvu nevar attaisnot denunciāciju rakstītājus un tos, kas sadarbojās ar VDK. Tagad visi it kā būtu „savējie”, jo valsts ir mūsu pašu, bet daļa „savējo” – politiskā elite, augstākā ierēdniecība, uzņēmēji – nu daudzu acīs kļuvuši par „viņiem” jeb „svešajiem”, kuri vainojami pie visām nebūšanām un grēku darbiem. Tikmēr „mēs”, tie godīgie, bet arī pasīvie, nejūtamies līdzatbildīgi par tām nejēdzībām, kas valstī notiek. Šis pilsoniskās iesaistes trūkums ir Latvijas demokrātijas Ahileja papēdis, kas atspoguļo ilgstošu vilšanos tiesiskumā.

2018. gada EK ziņojums^[8] par tiesiskumu Eiropas Savienībā konstatē, ka tikai 47% iedzīvotāju uzskata tiesu varu Latvijā par neatkarīgu^[9]. Pie tam pašu Latvijas tiesnešu novērtējums tiesu varas neatkarībai Latvijā ir salīdzinoši viszemākais^[10] visu ES dalībvalstu vidū! Tas ir bēdīgi, jo tiesu neatkarība ir sabiedrības vairogs pret balto apkaklīšu noziedzību un korupciju. Šajā „vidēji zemajā līmenī” – kas par terminu! – esam kopā ar Lietuvu, Portugāli, Rumāniju un Maltu. Rumānijā faktiski dekriminalizē politisko korupciju,^[11] lai atbrīvotu korupcijā pieķertos valdības locekļus no kriminālatbildības. Savukārt Maltā pēc izmeklētājžurnālistes Dafnes Karuanas Galicijas slepkavības opozīcijas politiķu dzīvība ir apdraudēta un viņus apsargā miesassargi. Tāds, lūk, ir tas „vidēji zemais līmenis”, kurā, es ceru, Latvija neiestrēgs.

Lai arī statistiski Latvijas izaugsmes rādītāji ir tik labi kā nekad agrāk, tomēr atsvešinātība starp varu un tautu nemazinās. Gluži otrādi, tā nemitīgi palielinās.

Tā gan nav tikai Latvijas problēma, tāda pati tendence vērojama arī citās ES dalībvalstīs. Statistiskā izaugsme neatspoguļo patieso tautas labklājības līmeni, jo bagātība arvien vairāk koncentrējas nelielas sabiedrības grupas rokās. Savukārt nabadzībai pakļauta arvien lielāka sabiedrības daļa. Bīstamākais, ka Eiropā šī polarizācija aprij vidusšķiru, kas ir demokrātijas atbildīgākā daļa pilsoniskās sabiedrības pamatu pamats. Latvijā pilsoniskās sabiedrības slānis vēl joprojām ir ļoti plāns. Turklāt daļa jauno un mūsdienīgi izglītoto, kas potenciāli pārstāv vidusšķiru un kam ir tuvi liberālās demokrātijas ideāli, brauc prom gan ekonomisku, gan sociālu iemeslu dēļ. Tieši viņi Latvijas demokrātijas attīstībai varētu dot visvairāk, jo ir brīvā valstī dzimuši brīvi pilsoņi, atvērti Eiropas un pasaules pieredzei. Viņi sevī nenes totalitārisma ēnas un komunistiskās ideoloģijas sašķobīto pasaules uzskatu. Turpretī man, tāpat kā vairākumam cilvēku, kas savu aktīvo dzīvi ir sākuši pirms valsts neatkarības atjaunošanas, demokrātija bija jāatklāj un jāizprot no nulles.

Iespējams, man tas ir bijis vieglāk nekā vairumam, jo diplomātes darbs man deva iespēju tieši saskarties ar to jauno, atvērto un iecietīgo pasauli, kas mūsu 50 gadu gūsta laikā bija izveidojusies Dzelzs priekškara rietumu pusē. Taču ne katram tāda iespēja ir bijusi, tādēļ es varu saprast tos cilvēkus, kas jūtas drošāk savu pagātnes uzskatu cietoksnī un to sargā ar agresīvu apņēmību. Kampaņas, kas tiek izvērstas, lai uzspiestu savu „vienīgo pareizo” viedokli, parasti balstās uz noklusējumiem, puspatiesībām un arī meliem. Spilgts paraugs ir Stambulas konvencijas apkarošana. Neskatoties uz to, ka Latvijā vardarbība ģimenē un pret sievietēm ir izplatīta vairāk nekā vidēji ES valstīs, Saeima tomēr nav ratificējusi Stambulas konvenciju, kura ir kļuvusi par savdabīga “kultūrkara” priekšmetu. Tomēr es ticu, ka agri vai vēlu tas notiks, jo visas tiesības pasaulē ir iegūtas strīdos, katru jauno tiesību normu vispirms atkarojot tiem, kas tai pretojas.

Cienījamās tiesneses un godājamie tiesneši!

Atgriežoties pie lielajiem izaicinājumiem mūsdienu demokrātijai, es vēlos vēlreiz uzsvērt, ka mums, politiķiem, ir  jārada regulējums kvalitatīvai demokrātiskai diskusijai globālo digitālo telpu, tīklu un burbuļu laikmetā.

Agrāk demokrātiskā sabiedrībā visaptverošas diskusijas par lielām, kopīgām problēmām notika prestižāko dienas avīžu un nopietnāko žurnālu lappusēs vai nacionālās apraides televīzijas un radio programmās. Digitālo un sociālo mediju un “lielo datu” laikmetā šī diskusija izšķīst, fragmentējas “burbuļos”, kuros pašsagrupējas cilvēki ar līdzīgiem uzskatiem. Būtībā viņi sarunājas paši ar sevi, kas “atomizē” sabiedrību un deformē priekšstatu par vienojošo un kopīgo. Šie līdzīgi domājošo “burbuļi” un specifisku interešu “atomi” it viegli kļūst par ēsmu negodīgām politiskām vai ekonomiskām interesēm. Kā to parādīja “lielo datu” un sociālo tīklu izmantošana Brexit un Trampa kampaņās, ar dezinformācijas un digitāli bruņotas propagandas līdzekļiem ir iespējams ievērojami saasināt pretrunas sabiedrībās un izmantot šīs pretrunas vēlētāju grupu ļoti konkrētai ietekmēšanai.

Šajā dezinformācijas haosā un viltus ziņu plūsmās demokrātija nedrīkst būt bezpalīdzīga. Tai ir jāspēj sevi aizsargāt pret naida kurināšanu, ekstrēmismu, sabiedrības šķelšanu, etnisko un politisko grupu mākslīgu konfrontāciju. Un šeit nav runa par cenzūras ieviešanu vai izteiksmes brīvības ierobežošanu, bet gan par pareizā līdzsvara atrašanu, kas sabiedrībai dotu tiesiskus līdzekļus sevi aizsargāt pret negodīgām manipulācijām. Pirmie soļi, kas būtu jāsper, ir likumu pieņemšana, kas novērstu anonimitāti internetā, uzliktu pienākumu serveru saimniekiem bloķēt troļļus un botus, kā arī paredzētu kriminālsodāmību par viltus ziņām (fake news). Ja ir politiska griba, tad šādus likumus nacionālais likumdevējs var pieņemt ātri.

Savukārt Eiropas Savienībai ir jāpanāk starptautisks likumisks regulējums, kas uzliktu par pienākumu sociālajiem medijiem atklāt algoritmus, ko tie izmanto sabiedrības vai tās daļas ietekmēšanai „pēc pasūtījuma”.

Tas mazinātu draudu, ka grupējumiem un personām, kam ir privileģēta pieeja izlūkdienestu instrumentiem un/vai kiberieročiem, ir iespēja būtiski kropļot demokrātijas garantētās brīvības.

Cienījamās tiesneses un godātie tiesneši!

Manā uzrunā ir šķietami maz cildinājumu Latvijas demokrātijas un tiesiskuma sasniegumiem. Protams, es zinu, kādas grūtības, atjaunojot valsti, esam pārvarējuši un kādus upurus nesuši. Kā katrs cilvēks, kas mīl savu valsti, es lepojos ar padarīto, ar mūsu cilvēku strādīgumu, uzņēmību un neatlaidību. Īpaši, ja mēs salīdzinām ar demokrātijas un tiesiskuma situāciju tajās valstīs, kas izveidojās uz bijušās Padomju Savienības drupām. 1991.gadā mēs visi atradāmies uz vienas starta līnijas, šodien Baltijas valstis ir tālu aizsteigušās priekšā. ES Austrumu partnerības valstīs, un ne tikai, arī Rietumbalkānu valstīs mūs uzskata par paraugu, kam sekot un līdzināties kā demokrātijas un tiesiskuma ziņā, tā reformu un izaugsmes ziņā. Tieši tāpat mēs skatāmies uz mūsu reģiona taisnīguma pirmrindniecēm Ziemeļvalstīm. Tas ir demokrātijas un tiesiskuma līmenis, sabiedrības attīstības un pilsoniskās iesaistes ideāls, uz kuru Latvijas valstij un tautai ir jātiecas un kas ir jāsasniedz visdrīzākajā laikā.

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka Latvija ir Eiropas Savienības Austrumu robežvalsts, kurai ir tieša sauszemes robeža ar Krieviju un Baltkrieviju. Tās ir valstis, kurās valda autokrātiski režīmi. Viens no tiem ir agresīvs, un diemžēl daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo Putina režīma dezinformācijas un manipulāciju telpā. Mūsu tautai dalība Eiropas Savienībā un NATO ir mūsu valsts pastāvēšanas eksistenciāls jautājums. Atšķirībā no ES centra valstīm, Latvija un pārējās Baltijas valstis nekad nedrīkst atļauties riskantus politiskus eksperimentus ar populismu un radikālismu, kas mūs atsvešinātu no ES kodola un apdraudētu valsts demokrātiju un, iespējams, arī pastāvēšanu. To dziļi un pamatīgi ir jāapzinās Latvijas pilsoņiem, lai kas arī viņi būtu – uzņēmēji, intelektuāļi, tiesneši, studenti, lauksaimnieki, strādnieki, Saeimas deputāti vai valdības locekļi. Mūsu ģeopolitiskā situācija nosaka mūsu valsts politiskās, ekonomiskās un drošības izvēles. Tāpēc es no sirds vēlos, lai otrajā Latvijas gadsimtā mūsu tautas izvēles būtu  gudras, izsvērtas un tālredzīgas.

Dievs, svētī Latviju!

^[1] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis)

^[2] Vēršanās pret dezinformāciju tiešsaistē: Eiropas pieeja, COM(2018) 236 final http://bit.ly/2Rurm42

^[3] 2007.gada 3.novembra tautas sapulce „Par tiesisku valsti! Par godīgu politiku!

^[4] Par Lietussargu revolūciju sauc protesta akciju pret KNAB vadītāja A.Loskutova atlaišanu. 2008.gada 17.novembris.

^[5] Referendums par satversmes grozījumiem, kas dod tiesības pilsoņiem ierosināt atlaist Saeimu. 2008.gada 2.augusts

^[6] Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu

^[7] Piem., The Economist Intelligence Unit, Democracy Index 2017;  World Justice Project Rule of Law Index 2017-2018; Transparency International Corruption Perception  Index, 2017; reedom House, Freedom in the World Report 2018 u.c.

^[8] 2018. gada ES rezultātu pārskats tiesiskuma jomā (The 2018 EU Justice Scoreboard) COM(2018) 364 final http://bit.ly/2VvBSaE

^[9]  Eurobarometer 461/2018. Perceived independence of the national justice systems in the EU among the general public http://bit.ly/2Vtcwdk

^[10]  The 2018 EU Justice Scoreboard, p.44  http://bit.ly/2VwVKtZ

^[11] 2018. gada 4. jūlijā Rumānijas parlaments pieņēma grozījumus Krimināllikumā, kuri daļēji dekriminalizē vairākus koruptīvu nodarījumu veidus.