Decembris ir nācis ar šim mēnesim dažkārt piemītošo nelielo sezonālo deflāciju, ko nosaka izpārdošanu sākums, kuru efektu šoreiz pastiprināja degvielas cenas. Salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi cenas samazinājās par 0,4%, pazeminot gada inflāciju decembrī līdz 2,6%. Arī 2018. gadā kopumā cenas pieauga par 2,5%, sagaidāms, ka šogad gada kopējā inflācija būs ļoti līdzīga, visdrīzāk nedaudz augstāka. 2019. gadā augšupvērsta ietekme būs darba tirgum un nodokļu izmaiņām, var cerēt uz pretēju ietekmi no pasaules izejvielu tirgu puses. Vismaz gada sākumā tie ir Latvijas patērētāju maciņiem draudzīgi.

Gan pagājušā, gan 2017. gada laikā inflācijas līmenis bija stabils, tāpat kā ekonomikas pieauguma temps, cenu izmaiņām gada griezumā pārsvarā svārstoties ap 3% atzīmi. Varētu teikt, ka šajā jomā nekas īpašs nav noticis. Daudz interesantāki par kopējo inflācijas stāstu ir bijuši notikumi produktu grupās. Šoreiz vēlos pievērst uzmanību patēriņa groza daļai, par ko bieži nerunā saistībā ar vispārējām cenu tendencēm — īres izmaksas, kurām ir ļoti interesants sociāli ekonomiskais konteksts. Tāpēc tās tiks aplūkotas izvērsti, īsi par notikumiem citās produktu kategorijās komentāra noslēgumā.

Inflāciju var mazināt mājokļu būvniecība

Īres cenu līmenis samazinājās krīzes laikā, tad strauji pieauga, bet no 2014. līdz 2017. gadam svārstījās ap vienu punktu. Iespējams, ka dzīvokļu īrētājiem Rīgā ir atšķirīga pieredze, bet ir runa par nacionālā līmeņa indeksu, kas aptver arī vietas, kur iedzīvotāju skaits samazinās un dzīvokļu ir vairāk nekā nepieciešams.

Turpretim 2018. gadā īres cenu inflācija krasi palielinājās no 1,4% janvārī līdz 7,0% decembrī. Tas arī bija laiks, kad arvien populārāks kļuva vārdu salikums “darbaspēka trūkums”. Ievērojot to, ka Kurzemē, Vidzemē un Latgalē tikai ap 40% iedzīvotāju veic algotu darbu vai ir pašnodarbināti, nav pamata runāt par darbaspēka trūkumu valstī kopumā, bet ir pilsētas, kuras ir vismaz tuvu pilnai nodarbinātībai. Tāpēc uzsvars ir jāliek uz iedzīvotāju mobilitātes veicināšanu, kurai lielākais šķērslis ir mājokļu pieejamība. Latvijā kopumā ir pietiekams mājokļu skaits, bet par mājokļu trūkumu arvien vairāk runā gan Rīgā, gan arī atsevišķās pilsētās ārpus galvaspilsētas reģiona, pirmkārt Valmierā un Liepājā. Ievērojot lielo ražošanas investīciju projektu skaitu, sagaidāms, ka nākotnē situācija visstraujāk mainīsies Liepājā.

Tas ir aktuāls temats, kurā savijas darba tirgus, ekonomikas izaugsmes potenciāla, valsts mājokļu politikas tēmas. Saistībā ar Valmierā īstenoto dzīvojamo māju (ar 150 dzīvokļiem) projektu ir bijuši iebildumi par pašvaldības iesaistīšanos tirgū, kur piedāvājumu varētu nodrošināt privātie. Taču tas nenotika. Šis projekts neradīs slogu Valmieras nodokļu maksātājiem, drīzāk otrādi — pašvaldība iegūs no lielāka nodokļu maksātāju skaita. Tas ir labums, ko nesaņem mājokļu tirgus privātais investors, tāpēc te var runāt par tirgus kļūdu. Tā kā mājokļu būvei tajās vietās Latvijā, kur cilvēki tiešām vēlas dzīvot, noteikti ir labvēlīga ietekme uz migrācijas bilanci, nacionālajā mērogā šī loģika darbojas vēl labāk. Turklāt argumenti ir ne tikai ekonomiski. Pašsaprotamu iemeslu dēļ no nacionālās drošības un ilgtspējības attīstības viedokļa vajadzīga iedzīvotāju kopuma noturēšana, ideālajā gadījumā, palielināšana.

Nesen notikušajā ārvalstu investoru padomes rīkotajā diskusijā uzmanības centrā atkal bija jautājums par imigrācijas regulējumu. To noteikti var pilnveidot, taču ir reālistiski jāizvērtē imigrācijas liberalizācijas spēju uzlabot darbaspēka pieejamību. Visizteiktākais darbinieku trūkums ir IT nozarē, te arī ir liels imigrantu skaits, viņu devums nozares attīstībā ir ievērojams. Viņu algas ir pietiekami lielas, lai viņi varētu konkurēt Rīgas mājokļu tirgū. Ja citas nozares un uzņēmumi domā, ka tiem var palīdzēt lielāka mēroga imigrācija, tad mājokļu pieejamība jau var izrādīties krietni augstāks šķērslis. Robežas diez vai ir galvenais šķērslis Latvijā strādājošo kopējā skaita kāpumam.

Valsts atbalsts īres mājokļu būvei ne tikai bremzēs īres cenu, bet arī kopējā patēriņa cenu indeksa kāpumu, samazinot uzņēmumu izmaksas.

Latvijā cenu līmenis ir augstāks, nekā tas izrietētu no IKP uz iedzīvotāju līmeņa. Mūsu cenu līmenis ir augstāks nekā vairākās Centrāleiropas valstīs (Polijā, Ungārijā), kur ienākumi ir ļoti līdzīgi. Tāpēc ir jāpēta, kādi strukturālie faktori nosaka šo neatbilstību un tie jānovērš. Var palīdzēt tikai atbalsts mājokļu būvei, bet arī OIK samazināšana vai pat likvidēšana, kas gan, visdrīzāk, būtu daļēja izmaksu pārcelšana citur. Arī jauna pārtikas mazumtirgotāja ienākšanai noteikti būs labvēlīga ietekme uz patērētāju maciņiem.

Dzīvot neveselīgi kļūst lētāk

Runājot par dzīvesvietu izmaksām, ir pieaugušas ne tikai īres, bet arī mājokļos patērētās enerģijas cenas. Par laimi, ne ļoti dramatiski, gada inflācijai pieaugot no 3,4% janvārī līdz 4,1% decembrī. Taču siltums kļuvis daudz dārgāks tiem, kuri rūpējas par planētas klimatu — cietā kurināmā jeb galvenokārt malkas un granulu cenām augot vidēji par 17%. Interesanti, ka mēbeļu un mājas iekārtojuma cenās neatspoguļojas IKEA ienākšana, šo produktu gada inflācija drīzāk pieauga.

Gada pirmajā pusē kāpa transporta degvielu inflācija, no 4,3% līdz 17,5% jūnijā. Jūlijā tā sasniedza pat +20,8, bet līdz gada beigām samazinājās līdz 8,2%. Iespējams, ka šogad degvielas vidējās cenas būs pat zemākas nekā pērn. Bremzējas arī medikamentu cenu kāpums, iespējams, tāpēc, ka farmācijas uzņēmumi visā pasaulē izjūt valdību spiedienu samazināt izmaksas.

Cenu kāpumu bremzēja arī pārtikas izmaksas. Pērn pārtikas gada inflācijas līknes sākās ar 2,2% janvārī, decembrī vairs bija tikai 0,4%. Ne visiem produktiem, protams, gada laikā no 0,8% līdz 7,9% palielinājās maizes inflācija. Turpretim gaļas inflācija noplaka no 3,7% līdz 0,1%, bet piena, tā produktu un olu inflācija no 9,0% līdz pat -0,4%. Ja sviesta cenu kāpums janvārī gada griezumā bija 31,0% (turklāt aizpagājušā gada decembrī tā bija 55,8%), tad decembrī cenas jau bija par 5,6% zemākas nekā pirms gada. Kā jau šim produktam pieklājas, krasi svārstījās dārzeņu inflācija, no -19,2% līdz +16,3%. Dzīvot neveselīgi ir kļuvis lētāk. Šogad pārliecinoši zemākas bija vidējās čipsu, šokolādes, bet jo īpaši cukura cenas, kas ir bijušas >1/4 zemākas.

Taču gada laikā divkāršojās sabiedriskās ēdināšanas inflācija. Tas ir likumsakarīgi, kopš 2010. gada restorānu cenas ir augušas daudz lēnāk, nekā to galvenā izmaksu komponente — algas, arī īres cenas nekļūst zemākas. Augot ienākumiem, cilvēki ir gatavi maksāt vairāk, nozarei nav jāgaida uz samazināto PVN kā risinājumu, kas varētu palīdzēt, labākajā gadījumā, tikai īsu brīdi.

 

Autors ir bankas “Luminor” ekonomists