Rūpniecības rudens Rīgā un pavasaris reģionos

Foto: Evija Trifanova, LETA
Pēteris Strautiņš
Print Friendly, PDF & Email

Nu jau gandrīz precīzi zināms pērnā gada kāpums apstrādes rūpniecībā — gada pirmajos 11 mēnešos tas bija 3,1%. Ražošanas izmaiņas novembrī gada griezumā bija ļoti līdzīgas jeb 3,3%, pret iepriekšējo mēnesi sezonāli izlīdzinātajos datos augot par 1,2%. Rūpniecībā kopumā apjomi gada griezumā samazinājušies par 0,6%, bet te redzam 2018. gada sausuma un iepriekšējā gada slapjuma kontrasta atbalsi elektrības ražošanā.

2019. gadā apstrādes ražošanas kāpums dažādu vietēju faktoru dēļ visdrīzāk būs nedaudz straujāks, pat par spīti nedaudz lēnākam galveno eksporta tirgu pieauguma tempam. Taču atšķirība nevarētu būt liela.

Novembrī apstrādes rūpniecībā nebija daudz spilgtu notikumu un arī šodienas statistikas ziņu relīze nenāk ar pārsteidzošiem skaitļiem, taču pērnā gada pašā nogalē publicētie IKP dati reģionu un nozaru dalījumā ļauj atsvaidzināt priekšstatus par rūpniecības lomu ekonomikā, par to komentāra turpinājumā.

Neprognozējamā pagātne

Uzmanību novembra datos visvairāk piesaista kopš 2017. gada aprīļa mazākais pieaugums auto daļu ražošanā, tikai 3,1%. Tas nevarētu būt saistīts ar vispārzināmajām nedienām Eiropas autobūvē, jo šī nozare Latvijā vieglajām automašīnām ražo ļoti maz. Iespējams, ka iepirkumus piebremzē tās galvenie klienti — specializētā transporta ražotāji, gaidot izaugsmes vājināšanos. Iespējams, tā ir tikai sakritība. Pēc kopumā ne visai sekmīga 2017. gada jau otro mēnesi strauji, par vairāk nekā 15% aug elektronika.

Divu nozaru pārstāvji šogad vēstī par kognitīvo disonansi, ko viņiem radot statistikas dati. Poligrāfiķi apgalvo, ka viņu nozarē šogad esot drīzāk augšupeja, nevis aprēķinātais nelielais kritums, bet piena pārstrādātāji drīzāk redz stabilitāti, nevis divciparu skaitļos mērāmu lejupslīdi. Tiesa gan, piena pārstrādē ir uzņēmumi, kuri strādā, un arī tādi, kuri šobrīd nestrādā, tāpēc uztvere var būt kļūdaina. Šādi nozares pārstāvju viedokļi nepierāda, ka statistiķiem nav taisnība, taču šo faktu var paturēt prātā, varbūt sekos kāds atrisinājums. Ekonomikā neprognozējama ir ne tikai nākotne, bet arī pagātne.

Rūpniecība izpilda plānu Vidzemē

Gada nogalē CSP publicēja reģionu IKP datus par 2016. gadu, tātad nu jau par aizpagājušo gadu. Taču tas ir noslēguma punkts garai datu rindai, kura sniedz interesantu informāciju par reģionālo attīstību un apstrādes rūpniecības vietu tajā. Turklāt reģionu ekonomikas struktūra nemainās ļoti strauji, tāpēc pat aizpagājušā gada dati rāda ainu, kas ir līdzīga pašreizējai.

Šobrīd spēkā esošajā Nacionālajā Attīstības plānā (NAP) bija paredzēts, ka apstrādes rūpniecības daļai ekonomikā līdz 2020. gadam jāsasniedz 20%. Šis ir izrādījies NAP autoru neveiksmīgs mēģinājums pamācīt ekonomikai dzīvot, jo tā ir augusi diezgan sekmīgi, taču nepavisam ne tā, kā bija iecerējuši plānotāji. Apstrādes rūpniecības daļa pat ir nedaudz samazinājusies, no 13,3% 2011. gadā līdz 12,2% pērn.

Tomēr lielākajā daļā Latvijas teritorijas plāns ir pildījies gluži labi. Apstrādes rūpniecības vēsturē šajā gadsimtā izdalāmi divi posmi — līdz Dižķibelei un pēc tam. Laika posmā no 2000. līdz 2007. gadam apstrādes rūpniecības daļa ekonomikā krasi samazinājās visā Latvijā, taču pēc tam redzamas pretējas tendences. Rīgā apstrādes rūpniecības daļa 2016. gadā bija vēl nedaudz zemāka nekā nekustamo īpašumu burbuļa kulminācijā — 7,5% pret 8,4%. Šīs nozares daļa nedaudz saruka arī Kurzemē: 16,0% pret 15,0%, taču tas ir viena liela uzņēmuma slēgšanas efekts, nozare reģionā ir attīstījusies sekmīgi. Savukārt Vidzemē rūpniecības daļa ir augusi no 15,0% līdz 20,4%, bet Zemgalē no 15,3% līdz 18,7%. Citur īpatsvara kāpums bija lēnāks, taču arī nozīmīgs — Pierīgā no 14,4% līdz 16,5%, bet Latgalē no 13,1% līdz 14,7%.

Luminor pētījums par reģionu ekonomiku, kas varētu tikt publiskots janvāra beigās, atklāj, ka 2017. gadā rūpniecība krietni straujāk auga Kurzemē nekā pārējā Latvijā, lieliski rezultāti visos galvenajos centros — Liepājā, Ventspilī, arī Saldus, Kuldīgas un Talsu novados. Arī apakšnozaru ģeogrāfiskais izvietojums un to attīstības tempi 2018. gadā liek domāt, ka Kurzemei klājies labi.

Sagaidāms, ka rūpniecības daļa ekonomikā dažu tuvāko gadu laikā paliks iepriekšējā līmenī, taču pastiprināsies reģionu kontrasts, īpatsvaram Rīgā turpinot sarukt, bet lielākajā daļā pārējās Latvijas — augt. Rūpniecības strauja attīstība vēl nenozīmē, ka reģions būs īpaši sekmīgs. Visvairāk uz rūpniecību balstītās Vidzemes ekonomikas devums Latvijas IKP 2007. – 2016. gadā samazinājās no 6,8% līdz 6,5%. Nozīmīgi savu daļu palielināt (no 13,2% līdz 15,3%) izdevies tikai Pierīgai, kas ir balstīta gan uz ražošanu, gan iedzīvotāju Rīgā nopelnīto naudu.

Attīstīties var dažādi

Rīgā radītā kopējās pievienotās vērtības daļa kopš 2007. gada ir bijusi gandrīz nemainīga — 53,9% pret 54,0%. Ja Rīgā apstrādes rūpniecības daļa samazinās, tad informācijas un sakaru pakalpojumu daļa 2007. – 2016. gadā ir palielinājusies no 6,0% līdz 7,6%, komercpakalpojumu daļa no 8,7% līdz 10,5%. Savukārt transporta nozares, cita vēsturiskā eksporta līdera, daļa galvaspilsētas ekonomikā samazinājusies no 11,9% līdz 8,7%.

Rīga joprojām ir bagātāka par pārējo Latviju, taču starpība nav daudz mainījusies. Labi strādā abas attīstības stratēģijas — gan uz preču ražošanu un pārvadāšanu, gan pakalpojumu eksportu balstītās. Katrai sava vieta. Ir vairāki iemesli, kāpēc reģionu centri ir pievilcīgi ražojošajiem investoriem, bet tiem ir grūtāk piesaistīt pakalpojumu eksportētājus — darba tirgū pieejamo prasmju daudzveidība, attālums līdz lidostai, modernu un plašu biroju telpu piedāvājums.

Sekmīgāko reģionu pilsētu attīstības stratēģija lielā mērā ir bijusi balstīta uz ražošanu, kas ir saprātīga izvēle, ievērojot to iespējas. Visu nozaru attīstībai kā viens no svarīgākajiem punktiem šogad būs darbaspēka pieejamība. Runājot par rūpniecību, tuvākajā nākotnē šī problēma tiks galvenokārt risināta jeb risinās pati sevi, algu kāpumam Liepājā, Jelgavā, Valmierā un citās rūpniecības pilsētās paplašinot zonu, no kuras ir izdevīgi ikdienā uz turieni doties turp uz darbu. Savukārt tālākā nākotnē galvenais risinājums — mājokļu būvniecība. Valmiera pērnā gada nogalē izsolīja pēdējos vēl pieejamos dzīvokļus ar pilsētas atbalstu uzceltajos īres namos, kas notika, mēru Jāni Baiku citējot, “gandrīz ar kautiņu”. Šobrīd tiek rūpīgi domāts par vēl 450 dzīvokļu būvi, sagatavošanas darbi varētu sākties pēc valsts budžeta pieņemšanas un attiecīgas valsts atbalsta programmas apstiprināšanas.

 

Autors ir bankas “Luminor” ekonomists

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu