Vecmāmiņas prieks • IR.lv

Vecmāmiņas prieks

Gunita Nagle

Pieci puķupodu augi, ko esam mantojuši no paaudzes paaudzē

Ieraudzīt pelargoniju ir kā atgriezties mājās. Pēc tam, kad redzētas krāšņās orhidejas, stikla kolbās gluži kā zelta zivtiņas turēti dīvaini sukulenti un mūsu palodzes ir izmēģinājuši arī reti kaktusi, vislielākais prieks ir ieraudzīt kaut ko tik vienkāršu kā pelargonija. Stingriem kātiem, spēcīgām lapām, izturīga kā latviešu sieviete. Mazliet asā smarža atgādina vecmāmiņas mājas, kur tā zaļoja aiz baltiem mežģīņu aizkariem. Varbūt līdzās vecā māla podā turējās mirte, ko vecāmamma teicās audzējam mazmeitas kāzām, kamēr viņa pukojās, ka nemaz netaisās precēties un, ja arī kas tāds notiks, nemāžosies ar miršu vainadziņu. Jā, reti kad vairs līgavas matos sprauž mirtes un pie līgavaiņa uzvalka rotājas miršu zariņš. Bet, kā reiz apjaušam, ka mājās ir vislabāk, tā arī lielveikala falenopša vietā kādreiz noliekam no vecmāmiņas mājām atvesto puķupodu ar augu, ko reiz saucām par bezgaumīgu. Bet tagad tas ir mīļš.

Košās ģerānijas jeb pelargonijas

«Hugo mātes logā vēl zaļoja arī pazīstamās ģerānijas, tik svaigas un leknas, kā nule laistītas ar gādīgu roku,» rakstīja Regīna Ezera pirms gandrīz pusgadsimta tapušajā romānā Zemdegas. Droši vien tā bija tāda pati ģerānija sarkaniem ziediem, kāda ir daudzās mājās un kādu pirms gadiem uz Nacionālo botānisko dārzu atnesa kāds sirms kungs, stāstīdams, ka šo puķi audzēja viņa vecmāmiņa. Šī pelargonija joprojām zaļo botāniskajā dārzā starp daudzām šķirnes māsām, kurām citai par citu krāšņāki ziedi. «Daudzu gadu laikā neesmu varējusi noskaidrot tās šķirnes nosaukumu, bet šī ir tieši tā, kas saglabājusies no vecmāmiņu laikiem. Salīdzinājumā ar jaunajām šķirnēm neslimo tik daudz, un tai ir mazāk kaitēkļu,» stāsta Nacionālā botāniskā dārza oranžērijas vadītāja Zane Purne. Viņa nokniebj pēdējo izziedējušo koši sarkano ziedu čemuru un uzliela: «Ļoti tīrīga — ziedlapiņas nebirdina.» Citas pelargonijas, čemura pēdējos ziedus vēl turēdamas pumpuros, pirmos izziedējušos jau met prom, turpretim šī, mūsu omīšu audzēta, sarauj ziedlapiņas čokurā un patur pie sevis.

Pieradināšana
Augsne. Var augt dažādu veidu augsnē, arī bagātinātā kūdrā.
Gaisma. Gaismas mīļotāja.
Temperatūra. Nepatīk pārkurinātas un nevēdinātas telpas. Vēsummīle, tāpēc uz palodzes virs radiatoriem labāk nelikt.

Labo laiku fēnikspalma 

Viegli iedomāties, ka palmas ir nākušas modē kopš 20. gadu agrārās reformas, kad vācu muižniekiem tika atsavinātas muižas ar visām palmām kāpņu telpās vai viesistabās. Muižu ēkās ierīkoja skolas, slimnīcas un pagastmājas, bet palmas turpināja kuplot, nostiprinot pārliecību — cienīgam izskatam vajadzīga palma. Tā palmas nokļuva arī vidusšķiras latviešu mājās līdzās lieliem grāmatu plauktiem un gleznām. Izturīgas, ilggadīgas, zaļojošas. Vienīgais trūkums — tās var pārsniegt divu metru augstumu. Tām ir no dabas dots būt augstākām par dzīvokļa griestiem. Augšanu var uz laiku apstādināt, brutāli par trešdaļu nošķeļot sakni un nepārstādot lielākā un aizvien lielākā puķupodā. Bet var arī nopirkt palmu šķirni, kas, skaidri zināms, nepārsniegs divu metru augstumu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu