Vecmāmiņas prieks

Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Pieci puķupodu augi, ko esam mantojuši no paaudzes paaudzē

Ieraudzīt pelargoniju ir kā atgriezties mājās. Pēc tam, kad redzētas krāšņās orhidejas, stikla kolbās gluži kā zelta zivtiņas turēti dīvaini sukulenti un mūsu palodzes ir izmēģinājuši arī reti kaktusi, vislielākais prieks ir ieraudzīt kaut ko tik vienkāršu kā pelargonija. Stingriem kātiem, spēcīgām lapām, izturīga kā latviešu sieviete. Mazliet asā smarža atgādina vecmāmiņas mājas, kur tā zaļoja aiz baltiem mežģīņu aizkariem. Varbūt līdzās vecā māla podā turējās mirte, ko vecāmamma teicās audzējam mazmeitas kāzām, kamēr viņa pukojās, ka nemaz netaisās precēties un, ja arī kas tāds notiks, nemāžosies ar miršu vainadziņu. Jā, reti kad vairs līgavas matos sprauž mirtes un pie līgavaiņa uzvalka rotājas miršu zariņš. Bet, kā reiz apjaušam, ka mājās ir vislabāk, tā arī lielveikala falenopša vietā kādreiz noliekam no vecmāmiņas mājām atvesto puķupodu ar augu, ko reiz saucām par bezgaumīgu. Bet tagad tas ir mīļš.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu