Kopš Ingai Judrei ir divas frizē bišonu šķirnes sunītes Miša un Braita, viņai ir mazāk brīva laika un reizēm mājās gaida noplēstas tapetes. Tomēr līdzi nācis arī milzīgs gandarījums un cilvēki, ar kuriem vieno kopējas vērtības
Es visu mūžu zināju, ka gribu suņus un gribu ar tiem nopietni nodarboties. Iedziļināties, saprast, visu izdarīt pareizi. 19 gadu vecumā man jau bija uznācis dullums — nopirku sev Jorkšīras terjeru. Taču tā bija milzīga kļūda. Jo terjeri — tas ir raksturs. Ass, sarežģīts. Ja neko no tā nesaproti, suns kāps tev uz galvas. Man tā arī bija. Tāpēc pirms diviem gadiem, kad atkal biju atgriezusies pie domas par savu suni, bija svarīgi saprast — kādu man vajag? Mednieks man nederēs, ar jorku vairs mocīties negribēju, bet absolūti skaidri zināju, ka gribu frizējamu suni. Gribu ņemties ar kažoku — audzēt, griezt un kopt. Toreiz to vēl nemācēju, bet zināju, ka vēlos. Gribēju, lai suns ir neliela auguma, paklausīgs un garspalvains.
Kad pirmoreiz ieraudzīju bišonu, nodomāju — kāds smuks krancītis! Tomēr uzreiz sapratu — tas ir suns, ko meklēju. Bišoniem ir maigs raksturs, tie labi saprotas gan ar citiem suņiem, gan cilvēkiem. Latvijā šos suņus tobrīd iegādāties vēl bija grūti, tomēr sludinājumu portālā atradu vienu audzētāju un saņēmos viņai piezvanīt. Izstāstīju, ka ļoti gribu šādu suni. Taču man nav pieredzes. Ar to arī mūsu saruna beidzās. Bet es neatlaidos. Vairākas reizes viņai zvanīju, centos iesaistīt sarunās, un beigās man tas arī izdevās.
Tieši viņa ieveda mani šajā pasaulē — ieteica kinologu, nodarbības, stāstīja par barošanu, kosmētiku. Suņu audzētāji un īpašnieki parasti ir ļoti atsaucīgi. Ja jūt patiesu interesi, labprāt palīdzēs un parādīs. Problēmas drīzāk var rasties situācijā, kad cilvēks piezvana audzētājam un saka, ka vēlas iegādāties smuku kucēnu tikai bērnu priekam. Uz izstādēm nevedīs un ciltsraksti arī nav svarīgi. Bet tas ir milzīgs darbs, ko audzētājs ir ieguldījis šķirnes kopšanā, lai suns būtu veselīgs, raksturā adekvāts, dzīvespriecīgs.
Labam suņu saimniekam ir jāiemācās dzīvē atrast līdzsvaru starp suni un savām vēlmēm. Aiziet uz kino vai sakopt suni. Tikties ar draugiem vai būt kopā ar suni. Iegādāties lētas aviobiļetes un doties ceļojumā vai vispirms sameklēt kādu, kurš varēs pieskatīt suni. Ja neesi gatavs pieņemt šādas izvēles, labāk suni neizvēlēties. Vai vismaz vajag atrast citu šķirni. Zinu cilvēkus, kuri neiespringst, lai suni koptu un audzinātu. Reizi divos mēnešos aizved pie suņu friziera apcirpt un rezultātā nevar saprast, vai tas ir pūdelītis vai krancītis. Protams, arī viņi mīl un rūpējas. Bet tas ir tāpat kā nopirkt Porsche un nopūst to ar krāsas baloniņu. Suņu cilvēku aprindās tas noteikti ir slikts tonis. Protams, ar pirmo suni es arī baidījos, uztraucos, vai kaut ko nesabojāšu. Tāpēc viss man aizņēma ļoti daudz laika un spēka. Gadu tiešām mocījos. Tomēr drīz pēc tam, kad biju paņēmusi pirmo suni, man bija skaidrs, ka vēlos vēl vienu. Šobrīd jau domāju, ka gribu arī trešo. Iespējams, pat vēl vairāk. Prātā sēž doma, ka reiz man varētu būt sava audzētava.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.