Sentiments līp klāt • IR.lv

Sentiments līp klāt

Dagnis Čākurs. Zīmējums — Ernests Kļaviņš
Ieva Jakone

Maizes ceptuves un konditorejas Liepkalni saimnieks Dagnis Čākurs stāsta, kāpēc vēlas atjaunot leģendāro kafejnīcu Sēnīte

Nelielā tirdzniecības centrā pie Rīgas robežas Ķekavas pusē maizīti un kūciņas aiz stikla sienas cep Liepkalnu meistari. Otrdienas rītā te esmu norunājusi satikties ar ceptuves saimnieku Dagni Čākuru. Lai gan mērojis tālu ceļu no mājām Rūjienas pusē, viņš možs un smaidīgs ceļ galdā šķīvi ar bagātīgu eklēru izlasi. Tik svaigiem, ka mutē gluži vai kūst. Jūtos mazliet vainīga, ka mūsu sarunas dēļ mērots tik tāls gabals, turklāt tik agrā rīta stundā, bet uzņēmējs met ar roku — Rīgā tāpat esot darīšanas. «Esmu pieradis braukt,» viņš saka par savu ikdienu.

Iespējams, jau drīzumā viņa maršrutiem pievienosies arī Siguldas puse. Jau pērn uzņēmējs publiski atklāja nodomus atjaunot leģendāro padomju laiku restorānu Sēnīte Vidzemes šosejas malā, par kuru daudzās ģimenēs saglabājušies nostalģiski nostāsti. Tolaik Liepkalnu saimnieks arī prātoja par ideju dibināt publisku akciju sabiedrību, ļaujot katram interesentam kļūt par Sēnītes īpašnieku. Nesen, novembra sākumā, Dagnis Čākurs nodibinājis akciju sabiedrību Sēne. Pagaidām viņš ir vienīgais uzņēmuma akcionārs un ar pāragriem secinājumiem aicina neaizrauties. Nākamos soļus Čākurs vēlas spert lēnām un pārdomāti. «Negribas tā — ar lielu vērienu un…» uzņēmējs noplāta rokas. Ja plāni par Sēnītes atjaunošanu neizdosies, akciju sabiedrībā tikšot atdalīta kāda no Liepkalnu struktūrām.

Lai gan pārsteigties negribas, iecere par Sēnītes atjaunošanu uzņēmējā ir dzīva. Pirkuma līgums ar pašreizējiem īpašniekiem nav vēl parakstīts, bet panākta vienošanās, ka tiks sakārtoti Sēnītes piebraucamie ceļi. Liela esot arī iedzīvotāju interese, prasot, kā var piedalīties Sēnītes atjaunošanā. Citi gatavi iesaistīties ar nelielām naudas summām — 50 vai 100 eiro.  Vaicāts, vai tā projekts varētu attīstīties — daudz akcionāru, un katram pieder pavisam neliela daļiņa —, Dagnis Čākurs ir piesardzīgs: «Jāskatās, kā tas aizies. Jāiet soli pa solim.» Viņam gribētos, ka uzņēmums pieder tautai, lai cilvēkiem veidojas piederības sajūta, bet negribētos, ka tas pārvēršas tirgus laukumā.

«Gadiem ejot, sentiments drusciņ pielīp,» uzņēmējs smaida, stāstot, kāpēc viņam svarīgi atjaunot leģendāro restorānu. «Sēnīti atceras cilvēki, kas ir manā vecumā un vecāki. Man ir 51 gads. Restorānā, kas bija ēkas kupolā, nekad neesmu bijis. 80. gadu vidū biju tīnis, tur jau netika iekšā! Biju tikai kulinārijas daļā, kas vēl ilgi darbojās, un bārā, kas bija no otras puses,» viņš saka. Un pasmīn: «Kādreiz tas bija kā likums — Sēnītei garām pabraukt nevar.» Uzņēmējs gribētu, lai cilvēkiem atgriežas vēlme piestāt šajā vietā.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu