Apkārtējā vide un mūsu ikdiena ir piesātināta ar lietām, kas nav vienkārši sadzīves priekšmeti vai mehānismi – mājās un darbā ir daudz elektronisku ierīču, automašīnas ir ārkārtīgi sarežģītu daudzu datoru apvienojums, stacionārie telefoni ir tikpat kā izzudusi parādība, bet mobilos telefonos ir liels skaits lietotņu. Acīm neredzamais ir programmatūra un tās autori, kas visas šīs ierīces vada un darbina.

Digitalizēta vide sniedz mums komfortu, bet tā pieprasa no mums jaunu domāšanas veidu, attieksmi un iemaņas, kā arī darba tirgū rada arvien lielāku pieprasījumu pēc profesijām, kas nodrošina, būvē un uztur šo vidi. Noteikti viena no tādām pieprasītām un perspektīvām  profesijām ir programmētāji.

Pastāv vairākas cēloņsakarības, kas liek domāt, ka šīs profesijas pārstāvjus nebūs tik viegli sagatavot pietiekamā daudzumā īsā laika periodā un tempā, ko diktē šis gadsimts. Tomēr katrai valstij savs stāsts, savi vēsturiskie iemesli,  gatavības pakāpe, nostāja un mentalitāte, kas nosaka gatavību reaģēt uz vajadzību pielāgoties pieprasījumam.

Postpadomju valstīs, kā arī Balkānu valstīs jauno programmētāju ir daudz un labā līmenī, salīdzinot ar Rietumeiropu. Arī Lielbritānijā programmēšanu paredzēts mācīt no 1. klases, savukārt Vācijā uzskata, ka programmēšanu jāsāk mācīt  tikai vidusskolas klasēs, bet Lietuvā daži augstskolu pasniedzēji piedāvā iespējas apgūt  programmēšanas pamatus vispārizglītojošo skolu skolēniem.

Amerikas Savienotajās Valstīs Baraks Obama prezidenta statusā reiz deklarēja, ka ikvienam bērnam valstī būtu jābūt iespējai apgūt programmēšanu.

Bijušā ASV prezidenta Obamas nostājai ir saprotams pamatojums – programmēšana attīsta iemaņas (loģisko, analītisko domāšanu, spriestspēju un radošumu), kas noder ikvienam cilvēkam, arī tādam, kurš neplāno saistīt savu dzīvi un profesionālo karjeru tieši ar informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT).

Latvijā programmēšana ilgu laiku ir bijusi vienīgi izvēles priekšmets, nevis skolēniem, bet skolām. Patīkamas izmaiņas  sola jaunās reformas un iniciatīvas – kompetencēs balstīta izglītība un datorikas mācīšana kā obligātais priekšmets no 1. klases.

Tomēr, neskatoties ne uz ko, ceļu uz programmēšanas pasauli līdz šim jaunieši ir atraduši paši – lasa literatūru, meklē informāciju internetā un, vecāku mudināti, apmeklē programmēšanas un datorikas pulciņus,  (t.sk., “Pirmo programmēšanas skolu”), kas Latvijā ir kā interešu izglītības sastāvdaļa. Parasti tie ir puiši no 4. – 6. klasēm, kuriem patīk matemātika, interesē tehnika. Salīdzinot ar situāciju pirms pieciem gadiem, programmēšanas popularitāte ir augusi – ir kļuvis pat moderni bērniem īsināt brīvo laiku, izzinot pasauli caur programmēšanas prizmu. Tas ir nesis rezultātus.

Šogad pēc astoņu gadu pārtraukuma pasaules informātikas olimpiādē visi četri Latvijas dalībnieki izcīnīja bronzas medaļas, tomēr gribētos, lai plašākā sabiedrības daļā rastos lielāka izpratne par šīs nodarbošanās visaptverošo pievienoto vērtību.

Ir jārīko dažāda veida programmēšanas “degustācijas” – jādod iespēja iepazīt teorētiskās zināšanas, izmēģināt un izmantot tās caur praktisko pielietojumu. Līdzīgi kā ar fiziku, kas ir visiem zināms mācību priekšmets, ar lielu ikgadējo olimpiāžu dalībnieku skaitu.

Tikko iesaistījos Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas iniciētā projektā veicināt IKT nozares attīstību Latvijā ilgtermiņā – sadarbībā ar “Lattelecom” ir izdota jauna programmēšanas grāmata “PROGRAMMĒŠANAS PAMATI. C++ un JAVA” jauniešiem.

Tās saturs ir viegli uztverams cilvēkam bez priekšzināšanām programmēšanā un specifiskām zināšanām matemātikā, lai radītu priekšstatu par programmēšanas būtību. Turklāt tiem, kas svārstās, sniegtu pārliecību par piedalīšanos Latvijas informātikas olimpiādē un citās sacensībās, kā arī sniegtu praktisku palīdzību gatavošanās procesā, risinot uzdevumus. Piedevām grāmatā aprakstītā C++ ir profesionāla programmēšanas valoda, ko darba devēji bieži min kā prasību darba sludinājumos.

Tomēr jāatzīmē, ka grāmata ir pamats, sākums, kas paplašina redzesloku, tālāk būtu nepieciešams mentors, kas konsultē “jaunpienācēju” programmēšanas pasaulē, demonstrē iespējas un iedrošina cilvēku  pašam radīt.

Visā Latvijā ir mazāk par 1% skolu, kas pēc vecāku ierosinājuma vai pašiniciatīvas, piedāvā iespēju bērniem jau pamatskolā izmēģināt programmēšanu caur spēlēm vai ar vizuālās programmēšanas valodu starpniecību.

Galvaspilsētā ir vietas un iespējas  visu vecumu jauniešiem praktiski “iemēģināt roku”, bet Latvijas reģionos tādu faktiski pagaidām nav. Tāpēc ļoti motivēti bērni, kas izjūt aicinājumu un mīl eksaktās zinātnes, brauc uz Rīgu no tādām vietām kā Ķekavas, Baložiem, Salaspils un pat Līgatnes.

Viens no iemesliem iespēju trūkumam “degustēt” programmēšanu praksē ir arī pedagogu trūkums, jo programmēšanas speciālisti ir gana noslogoti, pieprasīti nozarē un pamatdarbos finansiāli ļoti labi motivēti, lai nodarbotos ar programmēšanas mācīšanu interešu izglītības iestādēs. Ir jābūt misijas apziņai, lai to darītu. Tāpat liela daļa skolu pedagogu – informātikas skolotāju – nespēj mācīt programmēšanu.

Ir skaidrs, ka jāpaiet  vēl kādam laikam, lai visas labās iniciatīvas  lielākas intereses radīšanai par  programmētāju profesiju un reālām iespējām to apgūt plašā mērogā valstiskā un akadēmiskā  līmenī, realizētos. Tomēr ir vērts sākt tagad – nesēdināt  bērnudārzniekus  pie TV un planšetēm, bet ļaut attīstīt domāšanu, konstruēt,  kā arī attīstīt iztēli, lasot bērnam grāmatas. Ar to faktiski sākas programmēšana un karjera IKT jomā digitalizētā mūsdienu Latvijā.

 

Autors ir “Pirmās programmēšanas skolas” dibinātājs