2018_11_IMG_1551.png
Janas Egles stāsti ir kā bolero, kas pieņemas spēkā un skaļumā
Jana Egle ir rakstījusi dzeju, taču prozā debitēja jau nobriedušā vecumā, un tas notika pagājušajā gadā ar stāstu krājumu Gaismā, kas uzreiz tika novērtēts ar Latvijas Literatūras gada balvu prozā. Nupat iznācis liepājnieces otrais stāstu krājums Svešie jeb Miļeņkij ti moj. Janas Egles darbi var patikt, var nepatikt, taču augstais novērtējums, gan vairākkārt uzvarot Kurzemes un arī Rīgā notiekošajos Prozas lasījumos, gan gandrīz neiespējamais gadījums, kad Literatūras gada balvu par labāko prozas darbu 2017. gadā saņēma debitante, pierāda, ka darīšana ir ar spilgtu rakstnieci, kuras balsij latviešu literatūrā nav līdzinieka.
Janas Egles tēma ir laikabiedri, savu stāstu sižetus viņa reizēm izlasa kriminālhronikās, reizēm tie ir cilvēki no paziņu loka. Pirmajā krājumā, vēl tikai iepazīstot Egles rakstīto, mani visvairāk pārsteidza autores prasme savērpt sižeta intrigu, kas notur lasītāja uzmanību, atklājoties pamazām. Egles stāsti sākās kā bolero — no pieklusinātām, skopām taktīm, neatlaidīgi pieņemoties spēkā un skaļumā. Vai, ja salīdzinājumam izmantojam pašas autores pirmā stāstu krājuma nosaukumā doto atslēgu, — gaismā pamazām nāk sarežģīts, daudzslāņains stāsts.
