Ja es uzvarētu vēlēšanās… • IR.lv

Ja es uzvarētu vēlēšanās…

Ilustrācija — Māra Drozdova
Krista Vāvere

5 likumi, ko gribētu pieņemt

Personīgā miera sludināšana ir pamatīga industrija. Lai gan mani individuālie sasniegumi šajā jomā rada satraukumu, nevis mieru, tik un tā ticu iekšēja klusuma iespējamībai. Un kā lai netic? Negūstot panākumus ar vienu metodi, vienmēr ir iespēja izmēģināt citu. Nāk miegs meditācijā? Izmēģini nedēļām garu iešanu svētceļojumā! Nespēj izturēt klusumu retrītā? Runā ar psihoterapeitu! Ej uz baznīcu vai mežu! Sēdi nekustīgi vai skrien! Kā tajā jokā ar 99. reizi atmesto smēķēšanu. Noraujoties un zaudējot savaldību, vienmēr vari mēģināt 100. reizi. Vismaz trenēsi raksturu! Esmu gatava turpināt, taču sāku raizēties, vai visas šīs tehnikas neiemidzina pārliecībā, ka mūsu miers ir svarīgāks par rīcību, viedokli un, jā, arī par dusmām. Ir labi uzkavēties izelpā vai retrīta savrupībā, taču, kamēr acis pievēris elpo, manīgi ļaudis rīkojas. Kamēr tici, ka jāļauj lietām ritēt savu gaitu, manīgi ļaudis liek lietām ritēt pēc viņu plāna. Un, kad tu beidzot iznāc no savas miera sargāšanas alas, pēkšņi apjēdz, ka daži vīri kabinetos, viesnīcā vai zoodārzā ir sarunājuši, kā turpināt tevi čakarēt, un viņiem ir plāns arī nākamajām vēlēšanām. Nedusmojies! Ko gan tu gribi? Tas notika, kamēr sēdēji klusumā, kamēr lepojies, ka neskaties televīziju un neklausies radio, jo tur taču ir vienīgas negācijas. Om…

Sēdēt uz meditācijas spilvena personīgajam mieram noteikti ir vērtīgāk nekā bļaustīties piketā. Tāpēc nevaru apsolīt, ka ieradīšos uz nākamo saietu pret absurdu, bīstamu politiķu ideju. Taču neesmu aizbraukusi. Aizvien esmu šeit. Neesmu kļuvusi vienaldzīga. Aizvien sekoju līdzi notiekošajam. Neesmu apklususi. Aizvien saku, ko domāju, un cenšos būt klātesoša ne tikai savā dzīvē, bet arī mūsu valstī.

Ja es uzvarētu vēlēšanās, pieņemtu likumu, kas atgādina dusmu nozīmi un liek tās pētīt. Es liktu katram cilvēkam sev vaicāt, kas viņu patiesi sadusmo mūsu valstī. Kas nedrīkst palikt tā, kā ir? Es pieņemtu likumu, kas mudina dusmoties ar jēgu un liek dusmas pārvērst rīcībā. Ja tev riebjas divlitrene Gaujā, savāc to! Bet ko darīt ar tiem, kuriem neriebjas un nesāp čipsu paka vai skārdene meža sūnās, jo viņu acis to pat nepamana? Pret tiem mans likums būtu īpaši nežēlīgs. Tas noteiktu, ka ar visu, ko šie cilvēki nopērk, līdz mūža galam viņiem jādzīvo zem viena jumta. Es viņus ieslodzītu pašu radīto atkritumu kalnos. Neko nedrīkstētu mest ārā, jo neko arī nav iespējams izmest «ārā» — tāda «āra» jau nemaz nav. Tas, kas ir ārā no tavas istabas, aizvien ir iekšā tavā mežā, jūrā, zemē. Šis likums attiektos arī uz ministru, kurš neredz plastmasas pudeles mežos un negrib iespēju šīs pudeles savākt. Šis likums attiektos uz tiem, kuri izdomā un ievieš vidi maitājošas akcijas un bezjēdzīgu iepakojumu. Tiem, kuriem šķiet, ka polietilēna maisiņš viņu preci padarīs labāku, un polietilēna maisiņš, kurš ielikts kastītē, kura pārvilkta ar celofāna plēvi, to padarīs trīs reizes labāku. Es pieņemtu likumu, kurš liek viņiem dzīvot kopā ar polietilēna maisiņiem, kastītēm un celofāna plēvēm, līdz tas viss noārdās un sadalās. Kad viņi brīvdienu rītos pamostos, pirmais, ko viņi ieraudzītu, būtu polietilēna maisiņu grēdas, kastīšu strēķi un celofāna plēvju kaudzes. Lai samīļotu viņu jaukos, miegainos bērnus, viņiem nāktos spraukties cauri šo atkritumu sienām. Tajās būtu iemūrēti arī termoplastikas gumijas štrunti, kurus lielveikali «bez maksas» mums izsniedz par katriem tajos iztērētiem x eiro, lai pieradinātu tērēt arī mūsu bērnus.

Un, kad šie neko-neredzu, neko-negribu-zināt svētdienās dotos brīvdienu izbraukumos, visa šī atkritumu verzele vilktos viņiem līdzi. Un tā, protams, sagaidītu viņus arī pirmdienu rītos birojos, un turpmākās stratēģijas, kampaņas un jaunos produktus viņi apspriestu atkritumu sienās. Un, kad viņi nomirtu, vienīgais atļautais kapa piemineklis būtu viņu pašu radītā atkritumu kaudze. Visaugstākais piemineklis būtu tiem, kuru lēmumu varā bija šo cūcību mazināt, bet viņi to nedarīja. Viņi varētu justies lepni par savu mantojumu — plastmasas pudele sadalās 450 gadu laikā, un tas būtu tiešām varens piemineklis. Tāds būtu mans nežēlīgais likums par tīrību rīcībā un zemē.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu