Uz klusumu • IR.lv

Uz klusumu

5
Eva, Sandis un Anna Behmaņi. Foto — Ieva Salmane
Gunita Nagle

Pēc ilgiem gadiem trokšņainā Mančestrā, kur Eva un Sandis strādāja labi apmaksātos darbos un izbaudīja lielpilsētas dzīvi, abi atgriezušies uz dzīvi Skrundas pusē. Mežmalā, kur atrodas viņu mājas, nav nekā no tā, kas bija Anglijā. Taču viņi ir laimīgi, pat ļoti

Ja Eva pirms tam nebūtu izstāstījusi, kā nokļūt līdz namiņam, kur dzīvo viņa, Sandis un abu meitas, atrast to būtu grūti. Behmaņu ģimenes māja nav tālu no Liepājas šosejas, bet nostatus no apdzīvotām vietām. Ēku ieskauj liels mežs un koku šalkoņas radīts milzīgs miers. Pašu māju sargā sirmas ābeles, un, lai gan vieta ir nomaļa, šķiet, tā ir visdrošākā pasaulē. Sētā šiverējas vistas, zīdaiņa ratos saldi šņākuļo Anna. Pirms četriem mēnešiem piedzimusi Latvijā, savukārt viņas deviņgadīgā māsa Emilia ir dzimusi un augusi vienā no lielākajām pilsētām Anglijā. Tieši Emilias spītēšanās nerunāt latviski bija viens no iemesliem, kāpēc mamma un tētis sāka apsvērt iespēju atgriezties. Domāja viņi ilgi, un arī atbraukšana nenotika vienkārši. Taču tagad, kad ģimene ir savās mājās Trīsuļos, viņi domā — viss notika tieši tā, kā bija jānotiek.

«Vajadzēja izbaudīt dzīvi»

Eva un Sandis ir skrundenieki, kuri pirms 12 gadiem, vēl būdami jauni, gribēja padzīvot lielpilsētā. Vispirms 2006. gada pavasarī Sandis kopā ar brāli aizbrauca uz Blekbērnu atrast darbu un nopelnīt naudu, drīz viņiem pievienojās Eva. «Nekāda iemesla braukt prom nebija. Mēs bijām tik jauni, ka vienkārši gribējās padzīvot citādā vidē,» atceras Sandis. Dzīve Lielbritānijā iepatikās. Jauniem cilvēkiem no mazas valsts un pilsētiņas viss izraisīja sajūsmu.

Eva taisnā ceļā no skolas sola un vecāku pajumtes nonāca drauga azotē lielpilsētā, kur varēja gandrīz visu, ko sirds kāro, — pa naktīm dauzīties diskotēkās, baudīt koncertus, satikties ar draugiem no Latvijas. Darbu jaunieši atraduši ātri, kādu laiku strādājuši šokolādes fabrikā, bet gribējuši kaut ko interesantāku, tāpēc pārcēlušies uz Mančestru.

«Pirmos trīs gadus nemaz neilgojāmies pēc Latvijas. Nebraucām uz šejieni ne uz Ziemassvētkiem, ne citiem svētkiem,» ar vieglumu atceras Sandis. «Mums vajadzēja izbaudīt dzīvi, ballējāmies,» mierīgā balsī paskaidro Eva, učinot rokās Annu. Draugu bijis daudz.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu