Kurā „korī“ dziedāsim? 2

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Gunārs Nāgels
Print Friendly, PDF & Email

Dziedot dzimu, dziedot augu… – tādi mēs, latvieši, esam – dziedātāju tauta. Bet vārdu „dziedāt“ var arī izmantot nemuzikālā nozīmē. Dziedāsim visi vienu un to pašu dziesmu neattiecas uz dziedāšanu korī.

Latviešu vēsturiskais stāvoklis mūsu zemē ir būt drīzāk kalpam, ne kungam. Un līdz ar to mēs ne vienmēr esam varējuši atļauties dziedāt savu dziesmu. Tāpēc ir arī apjukums ar tiem pašiem čekas maisiem. Visiem ļoti interesē saraksti ar mazāk nozīmīgākiem koristiem. Notiek karstas debates par jautājumu, vai publicēt koristu vārdus, nenoskaidrojot to, vai viņi dziedāja pēc diriģenta pavēles, vai savā meldijā. Bet kas tagad varēs atšifrēt, kad īstie koncertu ieraksti pazuduši vai aizdevušies uz Maskavu?

Tas viss ir novērsis uzmanību gan no solistiem, gan diriģentiem, gan komponistiem. Par šiem mēs labu laiku daudz vairāk zinām nekā par ierindas koristiem, bet neliekas, ka tas traucētu viņu dzīvei.

Vai nav paradokss – diriģenti un komponisti ir zināmi, bet netiek sodīti, kamēr baidāmies, ka korista vārda atklāšana būs pēkšņi gandrīz kā pasaules gals?

Protams, bijušo diriģentu un komponistu interesēs ir novērst uzmanību no sevis, bet varbūt patiesāks izskaidrojums ir tas, ka mēs neredzam sevi diriģentu vai komponistu lomās. Ierindas korists ir cita lieta – tas varēja būt jebkurš no mums vai arī mūsu kaimiņš.

Vēl var minēt koncertmeistarus un balss apmācītājus, kuri ciešāk sadarbojas ar koristiem. Par tiem arī nav celta liela ažiotāža.

Mūsu varenos latviešu koros ir bijuši visādi dziedātāji – gan ar tīro muzikālo dzirdi, gan tādi, kuri labākajā gadījumā tikai rūc līdz. Daži derīgāki diriģentiem, daži mazāk derīgi.

Bet ir tādi, kuri ne tikai neiestājās korī, bet arī nedziedāja tam līdz. Tādi, kuri meklēja citu dziesmu – savu dziesmu. Un, protams, diriģenti necieš konkurenci, un tāpēc jāatbrīvojas no šādiem dzimtenes nodevējiem, kuri neder ne korī, ne koncerta publikā.

Viens tāds bija Gunārs Astra, kuram šonedēļ atzīmēja 87. dzimšanas dienu. Tikai viņš pats to nepiedzīvoja, jo mira jau pirms 30 gadiem. Visticamāk, kāds koncertmeistars viņu noindēja.

Atcerēsimies – lai arī komponisti vēlējās citādi un nevarēja no dziesmas pilnīgi izvairīties, tomēr lielākā daļa no mums nebija šīs dziesmas dziedātāji.

Un tagad mums ir atgriezusies sava dziesma. Leposimies par to!

Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors

Komentāri (2)

vitalisvita 25.10.2018. 11.25

“Vai nav paradokss – diriģenti un komponisti ir zināmi, bet netiek sodīti, kamēr baidāmies, ka korista vārda atklāšana būs pēkšņi gandrīz vai kā pasaules gals?”
——————————————————————–
Un tāpēc es ceru, ka tas “paradoks” tiks novērsts un tā iekšlietu – ārlietu “kormeistaru” lustrācija tiks uzskatīta par nepieciešamu un (kā izteikusies kāda gudrāka tantiņa) jaunās valdības politikā tiks iekļauta un realizēta.

+2
0
Atbildēt

0

Atis Priedītis 25.10.2018. 12.19

Man jau šķiet, ka visi apzināti tēlo muļķus. Vispirms tiek pilnībā liegta iespēja savu viedokli izteikt VDK upuriem. Visas vēstules masu medijiem paliek bez atbildēm. Tātad skaidrs – VDK upuru nav bijis. Tie kas apgalvo pretējo ir meļi. Kas notiek tālāk. Uzrodas čekas maisi ar stukaču kartiņām. Un jautājums – par ko tad viņi stučīja ja vajāšanas vispār nav bijušas. Nu, ir daži vajātie, kuru esamību nav iespējams noslēpt. Bet par pārējiem pilnīgs klusums.
Un pats galvenais -visu vajāšanu augšgalā atradās arī tie, kuri šobrīd ir tautā populāri un godāti cilvēki. Tikai viņi absolūti negrib lai cilvēki uzzinātu, ar ko viņi nodarbojās okupācijas laikā. Un tas arī ir galvenais traču cēlonis.

+1
-1
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu