Pagaidiet, man tikai atslēgas jāpaņem. Parādīšu 13. gadsimtu, teiku izstāstīšu, kā tapusi pils. Un mums ir arī spoks, Zaļā jumprava. Jūs gan esat dienu nokavējuši. Zaļā jumprava šeit staigā pilnmēness naktīs, ceturtdienās. Vakar bija, vismaz viens tūrists tā apgalvoja. Arī rūķīši dzīvo mūsu mežos. Vai jūs šurpbraucot kādu redzējāt? Nē? Slikti! Tas nozīmē, ka ir ātrums pārsniegts. Mēs Dundagā ar radariem nekrāmējamies, mēs ar rūķīšiem mērām! Aina, tā runādama, dodas prom cienījamam 88 gadu vecumam neraksturīgā ātrumā. Padomju laikos bijusi sporta biedrības Vārpa izlasē vieglatlētikā, pēc tam pievērsusies garo distanču skrējieniem. 1990. gadā senioru mačos Budapeštā sava vecuma grupā kļuvusi par Eiropas čempioni. Pensionējoties no operāciju māsas darba Ventspilī, atgriezusies bērnības pilsētā Dundagā. Meita ierosinājusi nerimstošo enerģiju likt lietā, vedot viesus pa Slīteres rezervāta dabas takām un stāstīt Dundagas vēsturi.
Patiesībā jau Aina pati ir vēsture. Vācu valodu apguvusi bēgļu gaitās pēc Otrā pasaules kara. «Pirmie vārdi, ko iemācījos, bija: Achtung, Achtung, die englisch-amerikanische Flugzeugbande kommt!» Aina piemin, kā Dortmundes apgabalā un Drēzdenē palikusi dzīva angļu un amerikāņu gaisa spēku uzlidojumos.
Sarunvalodu pusaudzes vecumā pieslīpējusi, strādādama frau Kastneres dārzeņu veikalā Hirschberg am See pilsētiņā Sudetijā, mūsdienu Čehijā. «Nezināju, ko nozīmē zagt. Vienīgais aizrādījums, ko saņēmu: karavīriem gan vajadzēja svērt tos nesmukākos ābolus un bērniem — skaistākos.» Ainas ģimenei neizdevās pārbēgt uz amerikāņu zonu. «Pēc kapitulācijas vāciešiem Čehijā bija jāstaigā ar baltu lenti uz rokas, viņi nedrīkstēja iet pa trotuāru, braukt ar tramvaju. Tā esmu nogājusi Vāclava laukumu visā garumā — karavīrs ar šauteni iet pa trotuāru, mēs pa ielu blakus. Nevarējām pierādīt, ka neesam vācieši, jo dokumentu nebija. Tad mūs kopā ar citām latviešu ģimenēm, arī mākslinieku Tillbergu ar kundzi, ielika lopu vagonā. Neviens neko nepaskaidroja, pārtikām tikai no tā, ko varēja pārdot. Latvijā atgriezāmies caur Donbasu. Vienu rītu atmostamies… Tallinā! Mums bija jādemonstrē, kā bēgļi atgriežas mājās — Latvijā kāpām ārā no skaista, tikko nokrāsota pasažieru vagona. Tas bija 1947. gads.»
Vācu tūristi esot pārsteigti par šo stāstu. Katru gadu ierodas arī kāds no pils pēdējo īpašnieku baronu fon Ostenzakenu senčiem. «Bet no Francijas atbrauca kungs, kurš teica: labdien, es ekskursijā neiešu, gribu tikt pie friziera. Rakstnieks Žans Pols Kaufmans grāmatā Kurzeme par Dundagu rakstīja, ka pirmoreiz atradis pilī frizētavu. Mums joprojām tāda ir. Friziere runā angliski, smējāmies — nu būs reklāma, no Parīzes brauks frizēties uz Dundagu,» Aina pajoko. «Tūristi ir brīnišķīga tauta, es viņiem vienmēr saku komplimentus. Krievu valodā ekskursijas vairāk grib lietuvieši. Bet ar Rīgas krieviem runājam latviski. Paziņoju — es runāšu lēnām un jūs, ja kaut ko nesaprotat, brīdiniet! Un, es jums pateikšu, visi līdz šim ir sapratuši.»
Komentāri (3)
Skudra 13.09.2018. 14.17
Nesen ar Impro biju ekskursijā uz Roju, Kolku, Dundagu, un tieši šī dāma vadīja ekskursiju pa Dundagas pili. Tas bija kaut kas neaizmirstams! Viņas dēļ vien bija vērts braukt šajā ekskursijā!
0
Drosma 13.09.2018. 12.04
kaut kad jau kaut kas bija, atceros Fihtinghofu Ērmanmuižu un Prauliņs, vēl kādus pāris stāstus – bet tur laikam bija tikai tie radošie
Kāpēc neparādīt visas u n visādas
Un cik dažāda ir Latvija – cik košas – oranži, lillās, tirkīzzilzaļi un dzelteni izkrāsotas mājas un baznīcas Latgalē un tad akmeņplēstās ēkas Vidzemes pusē
Mūsu reliģiskais mantojums – cik mums ir skaistas baznīcas – un cik daudz mums ir 1000 un pat tikai 500 cilvēku mazi ciematiņi , kuros ir pat 3 dažādu konfesiju dievnami. Un tad nav kauna mums pārmest fašismu un nez ko – ja mēs būtībā esam tik dažādi un tik draudzigi
Lūdzu sūtiet uz pārmācības namu pašreizējos sabiedriskā LTV un NELP locekļus – hii hi – patiesi locekļus un salieciet tajos amatos inteliģentus un godīgus Latvijas patriotus – mani piemēram
0
Drosma 13.09.2018. 11.43
Īstenībā – IR – lūdzu esiet labi – uzsāciet rakstu sēriju par Latvijas pilīm un viņu labajiem gariņiem, kas tajās mīt. Es šogad esmu pabijusi apmēram 50 Latvijas pilīs un kungu muižās – ja skaitu kopā arī neapdzīvotās , vai pat drupām līdzīgās ….un tikai Mežotnes pilī mums gadījās izcili nelaipnas un tik aizņemtas divas dāmas, ka mūsu paldies un uz redzēšanos pat neatņēma. Visās citās pilīs mūs sagaidīja jauki cilvēki un dažās – patiešām fantastiski, izcili, par ko būtu jāsaka – ka šie cilvēki ir šo piļu un kungu māju pievienotā vērtība. Pēc tikšanās ar tādiem, beidzot iestājas tāds miers un laime, ka esi latviete, ka esi mājās, ka viss ir labi, skaisti.
Vēl es domāju, ka šos cilvēkus noteikti iedvesmo vieta un ēka, kuru saimnieki kaut kādā veidā viņi ir.
Dundega – Ostensakeni arī manā dzīvē ir nospēlējuši savu lomu, Vācijā , studiju gados satiktais , Dundagas pils mantinieks mani ne tikai morāli un materiāli atbalstīja, bet parādīja, ka ir lielāksLatvijas patriots kā es . Un lai nu paliek Ostensakenu Dundaga – skaista , bet …Apriķu baznīca – par to vien mums Ostensakeniem būtu rokas jābučo ….nevis viņu dzimtas kapi izpostīti un piecūkoti jāatstāj …
Izcila dāma, izcila stāstniece, patiesi un pils – un uz turieni braucot ir tik daudz pa ceļam, ko redzēt, ko uzzināt un izzināt
Mans kārtējais jautājums – kāpēc ltv1 tērē miljonus pasaules apceļošanai, bet ne vienu pašu eirocentu Latvijas apceļošanai – un tieši šadā simtgades gadā – kad mums būtu tik svarīgi apzināties, cik īpaši esam, cik bagāts mantojums un vismaz garīgi , ja ne materiāli bagāti cilvēki mums ir.
IR pārsteidz un ļoti patikami – bet vēlos turpinājumu
0