
«Kur dabūju enerģiju? Smejos, daudz dzeru ūdeni un kustos. Arī tūristi uzlādē — ar viņiem nekad neesmu nogurusi. Mājās, jā, mugura sāp, bet ar tūristiem — kolosāli!» Dundadzniece Aina Pūliņa, visticamāk, vecākā gide Latvijā. Foto — Gints Ivuškāns
Pagaidiet, man tikai atslēgas jāpaņem. Parādīšu 13. gadsimtu, teiku izstāstīšu, kā tapusi pils. Un mums ir arī spoks, Zaļā jumprava. Jūs gan esat dienu nokavējuši. Zaļā jumprava šeit staigā pilnmēness naktīs, ceturtdienās. Vakar bija, vismaz viens tūrists tā apgalvoja. Arī rūķīši dzīvo mūsu mežos. Vai jūs šurpbraucot kādu redzējāt? Nē? Slikti! Tas nozīmē, ka ir ātrums pārsniegts. Mēs Dundagā ar radariem nekrāmējamies, mēs ar rūķīšiem mērām! Aina, tā runādama, dodas prom cienījamam 88 gadu vecumam neraksturīgā ātrumā. Padomju laikos bijusi sporta biedrības Vārpa izlasē vieglatlētikā, pēc tam pievērsusies garo distanču skrējieniem. 1990. gadā senioru mačos Budapeštā sava vecuma grupā kļuvusi par Eiropas čempioni. Pensionējoties no operāciju māsas darba Ventspilī, atgriezusies bērnības pilsētā Dundagā. Meita ierosinājusi nerimstošo enerģiju likt lietā, vedot viesus pa Slīteres rezervāta dabas takām un stāstīt Dundagas vēsturi.
Patiesībā jau Aina pati ir vēsture. Vācu valodu apguvusi bēgļu gaitās pēc Otrā pasaules kara. «Pirmie vārdi, ko iemācījos, bija: Achtung, Achtung, die englisch-amerikanische Flugzeugbande kommt!» Aina piemin, kā Dortmundes apgabalā un Drēzdenē palikusi dzīva angļu un amerikāņu gaisa spēku uzlidojumos.
Sarunvalodu pusaudzes vecumā pieslīpējusi, strādādama frau Kastneres dārzeņu veikalā Hirschberg am See pilsētiņā Sudetijā, mūsdienu Čehijā. «Nezināju, ko nozīmē zagt. Vienīgais aizrādījums, ko saņēmu: karavīriem gan vajadzēja svērt tos nesmukākos ābolus un bērniem — skaistākos.» Ainas ģimenei neizdevās pārbēgt uz amerikāņu zonu. «Pēc kapitulācijas vāciešiem Čehijā bija jāstaigā ar baltu lenti uz rokas, viņi nedrīkstēja iet pa trotuāru, braukt ar tramvaju. Tā esmu nogājusi Vāclava laukumu visā garumā — karavīrs ar šauteni iet pa trotuāru, mēs pa ielu blakus. Nevarējām pierādīt, ka neesam vācieši, jo dokumentu nebija. Tad mūs kopā ar citām latviešu ģimenēm, arī mākslinieku Tillbergu ar kundzi, ielika lopu vagonā. Neviens neko nepaskaidroja, pārtikām tikai no tā, ko varēja pārdot. Latvijā atgriezāmies caur Donbasu. Vienu rītu atmostamies… Tallinā! Mums bija jādemonstrē, kā bēgļi atgriežas mājās — Latvijā kāpām ārā no skaista, tikko nokrāsota pasažieru vagona. Tas bija 1947. gads.»
Vācu tūristi esot pārsteigti par šo stāstu. Katru gadu ierodas arī kāds no pils pēdējo īpašnieku baronu fon Ostenzakenu senčiem. «Bet no Francijas atbrauca kungs, kurš teica: labdien, es ekskursijā neiešu, gribu tikt pie friziera. Rakstnieks Žans Pols Kaufmans grāmatā Kurzeme par Dundagu rakstīja, ka pirmoreiz atradis pilī frizētavu. Mums joprojām tāda ir. Friziere runā angliski, smējāmies — nu būs reklāma, no Parīzes brauks frizēties uz Dundagu,» Aina pajoko. «Tūristi ir brīnišķīga tauta, es viņiem vienmēr saku komplimentus. Krievu valodā ekskursijas vairāk grib lietuvieši. Bet ar Rīgas krieviem runājam latviski. Paziņoju — es runāšu lēnām un jūs, ja kaut ko nesaprotat, brīdiniet! Un, es jums pateikšu, visi līdz šim ir sapratuši.»