Aina Pūliņa, gide Dundagas pilī

  • Ieva Puķe
  • 12.09.2018.
  • IR
«Kur dabūju enerģiju? Smejos, daudz dzeru ūdeni un kustos. Arī tūristi uzlādē — ar viņiem nekad neesmu nogurusi. Mājās, jā, mugura sāp, bet ar tūristiem — kolosāli!» Dundadzniece Aina Pūliņa, visticamāk, vecākā gide Latvijā.
Foto — Gints Ivuškāns

«Kur dabūju enerģiju? Smejos, daudz dzeru ūdeni un kustos. Arī tūristi uzlādē — ar viņiem nekad neesmu nogurusi. Mājās, jā, mugura sāp, bet ar tūristiem — kolosāli!» Dundadzniece Aina Pūliņa, visticamāk, vecākā gide Latvijā. Foto — Gints Ivuškāns

Pagaidiet, man tikai atslēgas jāpaņem. Parādīšu 13. gadsimtu, teiku izstāstīšu, kā tapusi pils. Un mums ir arī spoks, Zaļā jumprava. Jūs gan esat dienu nokavējuši. Zaļā jumprava šeit staigā pilnmēness naktīs, ceturtdienās. Vakar bija, vismaz viens tūrists tā apgalvoja. Arī rūķīši dzīvo mūsu mežos. Vai jūs šurpbraucot kādu redzējāt? Nē? Slikti! Tas nozīmē, ka ir ātrums pārsniegts. Mēs Dundagā ar radariem nekrāmējamies, mēs ar rūķīšiem mērām! Aina, tā runādama, dodas prom cienījamam 88 gadu vecumam neraksturīgā ātrumā. Padomju laikos bijusi sporta biedrības Vārpa izlasē vieglatlētikā, pēc tam pievērsusies garo distanču skrējieniem. 1990. gadā senioru mačos Budapeštā sava vecuma grupā kļuvusi par Eiropas čempioni. Pensionējoties no operāciju māsas darba Ventspilī, atgriezusies bērnības pilsētā Dundagā. Meita ierosinājusi nerimstošo enerģiju likt lietā, vedot viesus pa Slīteres rezervāta dabas takām un stāstīt Dundagas vēsturi.

Patiesībā jau Aina pati ir vēsture. Vācu valodu apguvusi bēgļu gaitās pēc Otrā pasaules kara. «Pirmie vārdi, ko iemācījos, bija: Achtung, Achtung, die englisch-amerikanische Flugzeugbande kommt!» Aina piemin, kā Dortmundes apgabalā un Drēzdenē palikusi dzīva angļu un amerikāņu gaisa spēku uzlidojumos.

Sarunvalodu pusaudzes vecumā pieslīpējusi, strādādama frau Kastneres dārzeņu veikalā Hirschberg am See pilsētiņā Sudetijā, mūsdienu Čehijā. «Nezināju, ko nozīmē zagt. Vienīgais aizrādījums, ko saņēmu: karavīriem gan vajadzēja svērt tos nesmukākos ābolus un bērniem — skaistākos.» Ainas ģimenei neizdevās pārbēgt uz amerikāņu zonu. «Pēc kapitulācijas vāciešiem Čehijā bija jāstaigā ar baltu lenti uz rokas, viņi nedrīkstēja iet pa trotuāru, braukt ar tramvaju. Tā esmu nogājusi Vāclava laukumu visā garumā — karavīrs ar šauteni iet pa trotuāru, mēs pa ielu blakus. Nevarējām pierādīt, ka neesam vācieši, jo dokumentu nebija. Tad mūs kopā ar citām latviešu ģimenēm, arī mākslinieku Tillbergu ar kundzi, ielika lopu vagonā. Neviens neko nepaskaidroja, pārtikām tikai no tā, ko varēja pārdot. Latvijā atgriezāmies caur Donbasu. Vienu rītu atmostamies… Tallinā! Mums bija jādemonstrē, kā bēgļi atgriežas mājās — Latvijā kāpām ārā no skaista, tikko nokrāsota pasažieru vagona. Tas bija 1947. gads.»

Vācu tūristi esot pārsteigti par šo stāstu. Katru gadu ierodas arī kāds no pils pēdējo īpašnieku baronu fon Ostenzakenu senčiem. «Bet no Francijas atbrauca kungs, kurš teica: labdien, es ekskursijā neiešu, gribu tikt pie friziera. Rakstnieks Žans Pols Kaufmans grāmatā Kurzeme par Dundagu rakstīja, ka pirmoreiz atradis pilī frizētavu. Mums joprojām tāda ir. Friziere runā angliski, smējāmies — nu būs reklāma, no Parīzes brauks frizēties uz Dundagu,» Aina pajoko. «Tūristi ir brīnišķīga tauta, es viņiem vienmēr saku komplimentus. Krievu valodā ekskursijas vairāk grib lietuvieši. Bet ar Rīgas krieviem runājam latviski. Paziņoju — es runāšu lēnām un jūs, ja kaut ko nesaprotat, brīdiniet! Un, es jums pateikšu, visi līdz šim ir sapratuši.»

Līdzīgi raksti

Erna un Eižens Tišheizeri, šovasar nosvinējuši kāzu 71. gadadienu

Katru vakaru pirms gulētiešanas viņš palīdz viņai ieriktēties segās. Reizēm pa vidam sanāk arī paķīvēties. Tomēr beigās vienmēr bučiņa. Tad viņš lēnu garu dodas uz savu istabu taisīties gulēt.

Ēriks Kristapsons, bišu spa namiņa īpašnieks

Pirms 10 gadiem inženieris Ēriks Kristapsons ar sievu Ilutu nopirka lauku mājas Bārbeles pusē. Īpašums Iecavas upes krastā, Bārbeles dziednieciskā sēravota tuvumā un meža ielokā bijusi īstā vieta, kur Ēriks sapratis — varēs ne tikai atpūsties no Rīgas burzmas, bet arī turēt bites. Tās Ērikam bijušas mīļas jau kopš bērnības. Pats viņš sevi sauc par mācītu biškopi amatieri, jo savulaik ieguvis biškopja izglītību un gadu praktizējies Dānijā. Ideja par

Sofija Jansone, atzinība filozofijas olimpiādē

Sajūta, kad priekšā ir balta lapa un ir nepieciešams laiks, lai prāta zobratiņi iegrieztos un rastos pavediens tekstam, Sofijai Jansonei patīk. Maija vidū viņa to piedzīvoja Bari Itālijā, kur notika Starptautiskā filozofijas olimpiāde. Tajā startēja skolēni no 54 valstīm, un starp vairāk nekā 100 dalībniekiem Latviju pārstāvēja ne tikai Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas 12. klases skolniece Sofija, bet arī Elza Šlosberga no Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas. Sofijas eseja novērtēta ar atzinību.N

Uģis Skangals, baltās vārnas aprūpētājs

Balto brīnumu uz veterināro klīniku Liepājā atnesusi kāda kundze, kura to pamanījusi Grīzupes ielā zem automašīnas. «Putns ir gana liels, lai vecāki to izmestu no ligzdas, bet nepietiekami izaudzis, lai varētu lidot un sevi aizsargāt,» paskaidro veterinārārsts. Brīdis starp putnu bērna un pusaudža vecumu esot visbīstamākais, jo viņus apdraud kaķi, suņi, mašīnas… Kundze pamanījusi, ka ap vārnu jau spieto vietējie suņi un kaķi. Klīnikā vārnu uzņēma Uģa kolēģe, veterinārārste Eiženija Roze, taču brīnumputnu nāca skatīties arī pārējie. «Nespēju noticēt!» iesaucas Uģis. Tas esot katra ārsta, ornitologa un dzīvniekmīļa sapnis. «Pagājušajā rudenī Kanādā bija redzēts balts alnis. Albīnisms ir ārkārtīgi reta parādība.» Tiesa, pirms kāda laika albīna vārna esot redzēta Kolkas tuvumā, un zināms, ka viena dzīvo Tallinas zoodārzā.Pēc īsas apspriedes tika nolemts, ka putnam vislabāk

Jaunākajā žurnālā