Skolai gatavi? • IR.lv

Skolai gatavi?

1
Raksta autors Aivars Gribusts. Publicitātes foto
Aivars Gribusts

Ar izglītību Latvijā un arī citur pasaulē šobrīd ir tā. Saprotam, ka tradicionālā skološanās sistēma sevi ir izsmēlusi un strauji tuvojamies dziļai krīzei, ja vien nespēsim ātri reaģēt uz arvien jauniem izaicinājumiem. Vai fizikas, datorikas, robotikas, dizaina un tehnoloģiju, vēl daudzu mācību priekšmetu skolotāju trūkums nav skaidrs signāls? Tai pat laikā vērojama tāda kā bezdarbīga mīņāšanās, gaidot vērienīgas reformas kaut kur “no augšas.” Šis gads izglītības nozarē bijis izaicinājumiem pilns, daudzi lēmumi atkal atlikti, attālinot mūs no reālām pārmaiņām skolā valstiskā līmenī.

Tomēr skaidrs, ka inovācijām izglītības nozarē jābūt vērstām uz to, kā mainīt pašu mācību procesu. Citiem vārdiem sakot, – ko un kā mācāmies? Un te atslēgas figūra nav vis kāds abstrakts, birokrātisks aparāts vai procedūru kopums, bet gan konkrēti cilvēki. Skolotāji.

Lai mainītu mācīšanās pieeju, jāsāk ar šķietami niecīgu ikdienas rutīnu maiņu un jākultivē tās katru dienu, katru stundu. Gaidot jauna izglītības standarta ieviešanu, viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir būt atvērtiem pārmaiņām un nebaidīties tās īstenot jau tagad. Un apzināties, ka mācību satura pilnveide būs arvien nepārtrauktāks process. Tāpat kā mācīšanās sen vairs nebeidzas ar skolas vai augstskolas izlaidumu. Patlaban racionāli būtu skolēniem sniegt skaidru nākamo triju līdz piecu gadu sasniedzamo zināšanu un prasmju kopumu. Proti, to kompetenci, kas ikvienam ir nepieciešama nākamajam mācīšanās posmam.

Skolotāji Latvijas skolās ir gatavi mainīties. Ir ļoti labi piemēri, kuros jau tagad redzam –  izcili skolotāji nevis māca, bet vada mācīšanos.

Tā, piemēram, nepilna gada laikā skolā Domdaris pēc matemātikas skolotājas Ildzes iniciatīvas izdevies ieviest un īstenot jaunu, bērnu pašvadītu mācīšanās stratēģiju. Kā tas strādā? Skolēni paši izvirza sev mērķi, seko līdzi progresam, vērtē savu darbu, plāno laiku, īsteno plānu skolotāja dotajā termiņā, mācās meklēt un sistematizēt informāciju, uzklausīt, jautāt un gūt atgriezenisko saiti. Saskaņā ar šo inovatīvo pieeju katrā stundā skolēniem jāzina savs mērķis (kur vēlas nokļūt), jāprot sastādīt plānu mērķa sasniegšanai, kā arī novērtēt – kā man gājis ar izvirzīto mērķu sasniegšanu.

Tās ir milzīgas pārmaiņas gan veidā, kā mācīties to pašu izglītības standartā noteikto vielu, gan bērnu sagatavošanā sevis nemitīgai pilnveidei. Un šo pārmaiņu pamatā bijusi viena cilvēka iniciatīva, kas guva atbalstu kolēģu un vecāku vidū. Uzdrošinos teikt, ka šādu piemēru un uzņēmīgu, labu skolotāju, kuru profesionālo pilnveidi jau gadiem atbalstām arī mēs, Latvijā ir simtiem.

Visiem labās prakses piemēriem, ko esmu novērojis, kopīgs ir princips, kā jaunas lietas tiek ieviestas izglītības procesā. Gandrīz vienmēr tas sākotnēji ir trāpīgs novērojums par to, kas patlaban nestrādā, nav efektīvs esošajā sistēmā.

Tam seko vēlme reaģēt un situāciju mainīt (kas bieži vien ietver arī vajadzību mainīties pašiem), kā arī vēlme eksperimentēt un kļūdīties, mācīties no savas un citu pieredzes. Šī procesa neatņemama un veselīga sastāvdaļa ir šaubas, pretestība un neticība. Tomēr tieši šie elementi bieži vien ļauj ieceres dzīvē īstenot daudz labākā versijā, nekā sākotnēji iecerēts, jo liek fokusēties un panākt, lai tās pieņemtu un zaļo gaismu dotu pat tie, kuri ir skeptiski.

Tieši šāda inovatīva pieeja ir pamatā skolai, ko gaidām mēs visi. Lai skola ir vieta, uz kuru ar prieku dodas gan skolēni, gan skolotāji ar mērķi katru dienu īstenot to, ko var apzīmēt ar centienu “kļūt par labāku sevis paša versiju”. Tam nav vajadzīgas vērienīgas pārmaiņas, bet sabiedrības atbalstīti un novērtēti skolotāji, kam piemīt izaugsmes skatījums. Kā to tikko kopā ar vairāk nekā 700 skolotāju no visas Latvijas summējām izglītības līderu forumā “Iespēju tilts”  – mūsdienīgai skolai vairāk nekā jebkad agrāk vajadzīgi skolotāji un skolēni, kuriem katras dienas beigās būs trīs jautājumi pašiem sev – ko es šodien iemācījos? Kādas kļūdas šodien pieļāvu, no kurām varētu mācīties? Un – ko es šodien darīju ar patiesu centību?

 

Autors ir izglītības uzņēmuma “Lielvārds” valdes priekšsēdētājs

Komentāri (1)

A.Zagorskis 05.09.2018. 22.42

Pašnoteikšanās, patstāvība un paškontrolē mācību procesā tas ir brīnišķīgi! Tas noteikti stimulē vēlmi pašiem vairāk izzināt, kļūt patstāvīgākiem un veidot izpratni par mācīšanos kā procesu visas dzīves garumā.

Bet kā būtu, ja šīs iespējas skolās pilnībā izņemtu no laika rāmjiem?
– Proti, katra klase nebūtu vairs vienu gadu gara, bet gan nenoteiktu mēnešu skaitu (saprāta robežās, protams).
– Piemēram, pamatizglītību vai vidusskolu, varētu pabeigt nevis noteiktā gadu skaitā, bet sev brīvi pielāgotā laika periodā.

Jo tas, ko pilnīgi visi bērni vēlās, ir ātrāk kļūt pieauguši (pēc iespējas ātrāk pabeigt skolu un sākt darboties). Diemžēl viņiem ir jāsēž skolas solos noteikts gadu skaits, jo tā tas ir iegājies sabiedrībā n-tos gadu simtus.

Es domāju, ka lielākai daļai bērnu varētu mainīties stimuls kopumā mācīties, ja paralēli parastajām klasēm, katrā skolā tiktu izveidota ātrgaitas klase, kurā jebkurš skolēns varētu divkāršot vai pat trīskāršos mācīšanās tempus un tādā veidā piebeigt vienu vai otru vielu vai priekšmetu krietni īsākā laika posmā nekā sistēma to nosaka.

Godīgi sakot, man tas nav īsti saprotams, kāpēc laikmetā, kurā ir neierobežota piekļuves iespēja jaunākajai informācijai 24 h diennaktī, noteiktas lietas ir jāapgūst pagājušā gadsimta tempā?

Domāju, ja tādas ātrgaitas klases vai kas līdzīgs tiktu radīts katrā skolā, gribētāju skaits paātrināti apgūt mācību vielu ļoti vairotos. Diemžēl šobrīd noteiktie mācību laika rāmji neveicina skolēnu vēlmi mācīties ātri un patstāvīgi. Tie drīzāk nozog laiku no bērnu dzīves.

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu