Andris Ronimoiss, kurš līdz pat studiju gadiem ar sportu nav aizrāvies, 34 gadu vecumā ir viens no pasaules elites sportistiem kalnu taku skriešanā. Kā līdzenumu zemē var izaugt tāds skrējējs? Un vai viņš kāro uzvaru Monblānā?
Nav ko bēdāt, ka pēc Eiropas čempionāta vieglatlētikā uz Latviju netika atvesta neviena medaļa! Tās noteikti būs pēc Monblāna kalnu skrējiena, kas tiek uzskatīts par neoficiālo pasaules čempionātu kalnu taku skrējējiem un šogad notiek no 27. augusta līdz 2. septembrim. Nav Latvijā kalnu, bet starp 8600 pieredzējušiem skrējējiem 40 būs no Latvijas. Un tie nebūs kuri katri maksātspējīgi tūristi labā fiziskā formā. Lai līkumotu pa Monblāna kalniem, jākvalificējas, skrienot starptautiski sertificētos taku skrējienos. Tas nozīmē, ka visi 40 latviešu dalībnieki ir rūdīti skrējēji.
Visātrākais no viņiem ir Andris Ronimoiss (34), pirmais un pagaidām vienīgais Latvijas skrējējs, kurš uzvarējis kādā no pasaules tūres kalnu ultramaratoniem. Uzvara ir nesena — aprīlī viņš pirmais finišēja Madeira Island Ultra Trail visgrūtākajā distancē, kas bija 115 kilometrus gara. Viņš to pieveica 13 stundās un 57 minūtēs. Kā Latvijā, kur, būsim godīgi, arī 312 metrus augstais Gaiziņš nav nekāds kalns, var kļūt par kalnu taku karali? Un kāpēc Andris, kuram nepatīk zaudēt, sacensībās nestartē ar mērķi uzvarēt sāncenšus?
«Svarīgākais ir domāt»
Andra sasniegumu sarakstā ir daudzi brīnumi. Maijā, tikai divas nedēļas pēc Madeiras ultramaratona, viņš piedalījās pasaules čempionātā taku skrējienos Spānijā un 85 kilometru trasē finišēja vienpadsmitais. Tas ir labākais latviešu panākums kādā no pasaules čempionātiem. Viņš pilnīgi noteikti ir kalnu skrējēju elitē. Taču vēl pirms pāris gadiem par tādu Ronimoisu pat Latvijā maz kurš zināja!
Kad augusta sākumā satiekos ar Andri, viņš nebeidz pārsteigt. Izrādās, pirms 31. augustā skriet Monblāna kalnos 101 kilometru, viņš mēneša laikā būs piedalījies trīs citos taku skrējienos Montrē (Šveicē), Chudy Wawrzyniec Polijā pie Slovākijas robežas un Stirnu bukā tepat Šlokenbekā. Tikai sacensībās vien, neskaitot treniņus, viņš būs noskrējis 122 kilometrus! Kā viņš nenogurst? Kā var atgūt spēkus, ja pēc 42 km maratona muskuļu šķiedras atjaunojas, ātrākais, trīs nedēļu laikā?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.