OIK izsūcēji

Kā atbrīvoties no dārgā OIK sloga elektrības rēķinos, par kuru gadā pārmaksājam gandrīz 200 miljonus eiro?

Pēdējo desmit gadu laikā Latvijas iedzīvotāji par elektroenerģijas obligātā iepirkuma (OIK)  atbalstu pārmaksājuši aptuveni 1,9 miljardus eiro. Šo šokējošo skaitli varam izsecināt no ekspertu atzinuma, ka zaļās enerģijas atbalstam Latvijā kopš 2008. gada aizgājuši 2,67 miljardi eiro un atbalsta līmenis ir trīsreiz augstāks nekā kaimiņos. Piemēram, pērn tam tērējām 266,3 miljonus eiro jeb 1% no IKP, kamēr Lietuvā un Igaunijā šis rādītājs ir 0,3% no IKP.

Šādu — trīsreiz zemāku atbalsta apjomu — par optimālu Latvijai uzskata arī īpaša darba grupa, kuru valdība nolēma izveidot, lai pēc medijos plaši atspoguļotiem OIK krāpšanās skandāliem beidzot izvērtētu OIK ietekmi uz tautsaimniecību. Šonedēļ publiskots darba rezultāts: OIK slogs ir pārāk smags, un Ekonomikas ministrija ierosina trīs gadu laikā to likvidēt, vietā liekot efektīvāku zaļās enerģijas atbalsta sistēmu.

Kā tas notiktu?

Demontēt monstru

OIK ieviesa, lai atbalstītu elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem resursiem vai koģenerācijas stacijās. Tā Latvija cer izpildīt vienoto ES prasību — līdz 2020. gadam no alternatīvajiem enerģijas resursiem jāsaražo 40% enerģijas. Tomēr OIK mehānisms izrādījies pārāk dāsns ražotājiem un neizturams slogs patērētājiem, kam dārgāk jāmaksā par elektrību. Pašlaik atbalstu saņem 408 ražotāji. Piemēram, biogāzes iepirkuma cena pērn bija 184,1 eiro par megavatstundu — 5,4 reizes virs tirgus cenas. Mazajām HES attiecīgi 172,1 eiro — piecreiz dārgāk nekā vidēji tirgū.

Lai gan mūsu valsts ekonomiskā attīstība kopumā sasniegusi tikai 65% no ES vidējā līmeņa, tieši zaļās enerģijas atbalsta līmenis mums ir viens no visaugstākajiem Eiropā. Rezultātā OIK ietvaros saražotā enerģija veido tikai 21% no Latvijas elektroenerģijas ražošanas bilances, toties šo ražotāju ienākumi veido 38% no kopējā apgrozījuma. Salīdzinājumam — Daugavas HES saražo 58% no enerģijas, bet naudas apgrozījumā aizņem tikai 30%.

Lai pārtrauktu šo nesamērīgo slogu tautsaimniecībai, darba grupa ierosina četrus lielus soļus, kas ļaus līdz 2022. gadam likvidēt OIK sistēmu.

1. Nodoklis enerģijas ražotājiem

Pārejas posmā no 2019. līdz 2020. gadam atjaunot subsidētās elektroenerģijas nodokli (SEN), ko maksātu atjaunojamās enerģijas ražotāji — 15% no obligātā iepirkuma ietvaros gūtajiem ienākumiem. Tas ļautu OIK maksājumus samazināt par 35 miljoniem eiro.

2. Peļņas normas pārvērtēšana

Lai ražotāji, ar kuriem valsts noslēgusi līgumus uz 20 gadiem, netiktu pārkompensēti, visai atjaunojamās elektroenerģijas nozarei jau šobrīd ir noteikts peļņas normas līmenis, kas nedrīkstētu pārsniegt 9%. Taču darba grupa secina, ka aprēķinu kārtība jāmaina. Aprēķinos būtu jāiekļauj arī vēsturiski saņemtais atbalsts, kas ražotājiem pienācās 90. gados pirms OIK mehānisma ieviešanas. Piemēram, 93% no 144 atbalsta sistēmā esošajām mazajām HES darbību sākušas pirms pašreizējā atbalsta perioda, tāpēc pastāv ievērojams risks, ka šīs stacijas ir pārkompensētas. Peļņas normas aprēķini vairs nebūtu jāsagatavo zvērinātiem revidentiem, jo viņi tāpat neuzņemas atbildību par kļūdām un būtībā nekontrolē pašu uzņēmumu sagatavoto informāciju. Aprēķinus turpmāk uzticētu Ekonomikas ministrijai, un tiem būtu jāatspoguļo patiesā peļņas situācija. Tas samazinātu OIK izmaksas par aptuveni 50 miljoniem eiro.

3. Jaudas maksas pārvirzīšana

Lai novērstu elektroapgādes deficītu valstī, piemēram, ja ir nepietiekams ūdens resurss Daugavas HES vai ierobežotas iespējas to iegādāties no kaimiņvalstīm, Latvijai ir nepieciešamas jaudas rezerves, kuras mums nodrošina piecas vietējās elektrostacijas. Maksa par jaudas rezervju uzturēšanu — aptuveni pieci miljoni eiro — tiek iekļauta OIK. Darba grupa ierosina šo funkciju nodot atpakaļ Augstsprieguma tīkliem, jo tas ir drošības, nevis atjaunojamās enerģijas jautājums. Ietaupījums OIK maksātājiem būtu šie pieci miljoni eiro.

4. Jaunas prasības biogāzes stacijām

Aptuveni 14% no visiem OIK atbalsta saņēmējiem ir biogāzes stacijas, un tām darba grupa ierosina noteikt stingrākus kritērijus atbalsta saņemšanai — lai mudinātu kā pamatvielu biogāzes ražošanai izmantot organiskos atkritumus un ražošanas atlikumus. Plānots noteikt organisko atkritumu izmantošanas minimumu: 2020. gadā — vismaz 30%, 2025. gadā — vismaz 50%, 2030. gadā — vismaz 70%. Pēc darba grupas informācijas, no 54 biogāzes stacijām pērn 27 bioloģiskie atkritumi veidojuši mazāk nekā pusi biogāzes ražošanas izejvielu. Piemērojot jaunos nosacījumus, aplēsti 13 miljonu eiro ietaupījumi.

Dzīve pēc OIK

Pēc OIK atcelšanas ministrija piedāvā divas alternatīvas, kā atbalsta saņēmējiem turpināt darbu un Latvijai arī turpmāk samērīgi veicināt atjaunojamās enerģijas ražošanu. Viens no tiem ir zaļo sertifikātu ieviešana. Šāda sistēma darbojas, piemēram, Zviedrijā, Beļģijā un Lielbritānijā un būtībā paredz pienākumu elektroenerģijas tirgotājiem iepirkt no ražotājiem zaļo enerģiju. Uzraugošā iestāde piešķir ražotājam sertifikātu par katru elektroenerģijas megavatstundu, kas saražota no atjaunojamajiem resursiem. Tirgotājam savukārt ir pienākums gadā iepirkt noteiktu kvotu, uzrādot uzraugam no ražotāja saņemtos sertifikātus. Pieprasījumu diktētu tirgus, tāpēc darba grupa uzskata, ka šis risinājums būs efektīvāks un veicinās konkurenci. Savukārt, lai zaļo ražotāju risks nebūtu pārāk liels, uzraugs noteiktu minimālo zaļā sertifikāta cenu.

Otrs variants, ko darba grupa dēvē par «tirgus cenas efektivitātes modeli» un kas pastāv vairākumā ES valstu, paredz — enerģijas ražotāji saņem fiksētu vai mainīgu piemaksu par katru pārdoto atjaunojamās elektroenerģijas vienību virs tirgus cenas. Šī varianta pluss ir vienkāršā administrēšana, savukārt mīnuss — kā noteikt šo atbalsta apjomu, lai atkal neieslīgtu pārmērībās?

Kuru no abiem modeļiem izvēlēties, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (Vienotība) sauc par politisku izšķiršanos, kas būs jāpieņem jau nākamajai valdībai pēc vēlēšanām. Ministrs iepriekš Ir intervijā atzinis, ka zaļās enerģijas ražotāju lobijs valdībā šo gadu laikā bijis prātam neaptverams. Arī tagad viņš uzsver — zaļā enerģija ir jāatbalsta, bet to nevar darīt «kosmiskos» apmēros, kā līdz šim. Viņš paredz, ka OIK sistēmas reformēšana notiks ļoti sarežģītos apstākļos un ministriem «vajadzēs aknas, lai šo izvilktu cauri».

Darba grupas ziņojumu Ekonomikas ministrija tūdaļ iesniegs Ministru kabinetā un cer, ka jau augustā to skatīs valdība. Lai plānu pieņemtu, nepietiks tikai ar MK noteikumu izmaiņām, būs nepieciešama arī Saeimas iesaiste likumu grozīšanā.

Ja izdotos realizēt četru soļu scenāriju OIK likvidēšanai, 2022. gadā finansējums, kas nepieciešams atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas atbalstam, būtu aptuveni 45 miljoni eiro. Ja tiks ieviesta zaļo sertifikātu sistēma, šo summu samaksās lietotāji savos elektrības rēķinos. Ja būs otrs scenārijs ar piemaksām ražotājiem — šo summu finansēs no valsts budžeta. Salīdzinājumam — ja turpinās darboties esošā OIK sistēma, ar saviem elektrības rēķiniem iedzīvotāji zaļās enerģijas ražotājiem samaksās 153 miljonus eiro.

Atbalsts zaļajai enerģijai, miljardi eiro