Leģendāro Dzelteno pastnieku līderis Ingus Baušķenieks atkal kāpj uz skatuves un stāsta, kā tas bija laikos, kad grupas mūziku cilvēki pazina tikai no ierakstiem
Tie bija pagājušā gadsimta 70. gadi, kad puikas no Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas Viesturs Slava un Ingus Baušķenieks, vēlāk arī Zigmunds Streiķis un Ilgvars Rišķis, sanāca kopā, lai uzspēlētu. Sākumā tikai populāru ārzemju grupu kaverversijas, ko bija saklausījušies ierakstos, — caur dzelzs priekškaru tie dozēti nokļuva šaipusē. Rietumu mūzikā tolaik kļuva populārs New wave — franču kino Jaunā viļņa ietekmētais mūzikas virziens. To raksturoja elektroniskās mūzikas, disko un 60. gados populārās modu subkultūras sajaukums, kā arī eksperimentāla pieeja skaņradei. Par šī virziena pionieriem Latvijā un visā Padomju Savienībā kļuva četri minētie jaunieši, kuri 1979. gadā izveidoja grupu Dzeltenie pastnieki. Postmodernie dziesmu vārdi, savdabīgā mūzika varai šķita nepieņemama — dziesmas svītroja no izdošanai paredzēto darbu saraksta, liedza uzstāties. Vairākus gadus klausītāji grupu zināja tikai pēc ierakstiem. Vēlāk viņu popularitāte auga, 80. gados tapušos albumus, sākot ar Bolderājas dzelzceļu, augstu novērtēja padomju mūzikas kritikas kulta figūra Artēmijs Troickis.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.