Visstiprākais latvietis

Mārtiņš Līcis no Losandželosas patlaban ir titulētākais latviešu spēkavīrs pasaulē. Sportam viņu pievērsa tēvs — veiksmīgs finansists Amerikā. Bet mamma Anita, pateicoties dēla sacensībām, pētīja savas bērnības vietas Kolimā

Tāda man derētu treniņu zālē — Audēju ielas krodziņā, kur tiekamies, Mārtiņš met kāru aci uz Valmiermuižas alus mučeli. «Es jau vairs neskatos uz lietām kā normāli cilvēki,» viņš sarkastiski iesmejas. 1,90 metru garais, muskuļotais milzis, kura mājas ir Losandželosā, no Airbnb īres dzīvokļa Vecrīgā šurp nākot ne pirmo reizi. Meitene aiz bāra letes viņu ir ievērojusi, atnestajā kafijas krūzē putās iezīmēts svaru stieņa siluets.

Mārtiņš Līcis 27 gadu vecumā patlaban oficiāli ir stiprākais latvietis uz zemeslodes. Maijā uzvarējis The Ultimate Strongman Championship Lielbritānijā, 9. jūlijā ieguvis otro vietu Arnold PRO Strongman World Series Kanādā — atlases posmā Arnolda Švarcenegera sacensībām.

Globālos spēkavīru mačus rīko dažādas federācijas, viņš skaidro. Ietekmīgāko, World’s Strongest Man (WSM) sacensību sarakstā Līcis jau otro gadu ir ceturtajā vietā pasaulē. Priekšā pašlaik ir tikai Braiens Šovs no ASV, Mateušs Keliškovskis no Polijas un Haftors Bjornsons no Islandes. «Islandietis ir slavens ar šausminošo Kalna lomu Troņu spēlē,» Mārtiņš piemiedz ar aci, tad atkal atgriežas pie sarunas par sportu. «Varēju būt otrais pasaulē, bet piedzīvoju dažas neveiksmes.»

Pēc Švarcenegera lūguma

Ainiņa no Mārtiņa dzīves. Jau pirms nepilniem diviem gadiem viņu uzaicināja piedalīties Arnolda Švarcenegera rīkotajās sacensībās Kolumbusā Ohaio, kas ir tikpat prestižas kā WSM titula izcīņa. Balvu fonds vēl lielāks — 75 000 dolāru par pirmo vietu, savukārt WSM — 50 000. «Uz Arnolda sacensībām tiek ielūgti 10 pasaulē spēcīgākie spēkavīri. Protams, viņš pats parādās, paspiež visiem roku. Parunājas. Viņš tagad ir vienkārši veselīgs vecs vīrs, milzīgs spēkavīru fans. Joprojām populārs, liela zvaigzne,» stāsta puisis.

Mārtiņš ielūgumu uz Švarcenegera sacensībām saņēma pēdējā brīdī. Lietuvietis Židrūns Savickis, viens no visu laiku spēcīgākajiem atlētiem, kurš četrreiz ir uzvarējis WSM, bija traumējis muguras nervu. «Uz šādām sacensībām ir jāgatavojas apmēram pusgadu, jo svari nekur nav tik smagi kā tur,» latvietis skaidro. «Divas nedēļas intensīvi trenējos, pacēlu 500 kg smagu stieni, pastaigāju, un tas nelaimīgā kārtā uzkrita uz mana pleca, arī es savainoju nervu. Vairs nevarēju pacelt roku, bet neatteicos no sacensībām. Nācās tur visu darīt ar vienu roku. Pirmajās trijās disciplīnās biju spēcīgāko piecniekā, bet pēdējās divās vairs nevarēju pakustināt plecu. Nokritu uz astoto vietu 10 spēkavīru konkurencē…»

Šādas neveiksmes nākas piedzīvot daudziem. «Tas ir bīstams sports — tajā līmenī, ko es esmu sasniedzis. Bet kopumā tas ir lielisks veids, kā uzturēt fizisko formu,» komentē Mārtiņš. Patlaban viņš sevi visu veltot cīņai. «Ēdu pareizi, vingroju, guļu, atpūšos, kad ir vajadzīgs. Ēšanu un atpūtu uztveru ļoti nopietni. Daudzi cilvēki, ja ir noguruši, kaut kā sevi izvelk cauri dienai. Es ne. Man ir jāguļ tad, kad nāk miegs, un jāēd, kad esmu izsalcis, citādi tas atstās iespaidu uz rezultātiem.

Arī stresu uztveru nopietni, cenšos mierīgāk darīt lietas, kas prasa par daudz nervu,» viņš skaidro savu pieeju. «Es gribu būt pirmais pasaulē. Absolūti! Daudzi puiši virsotni šajā sporta veidā sasniedz ap 35 gadu vecumu, tātad viss ir priekšā.»

Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis arī veidojis spēkavīra karjeru, ieminos. «Esmu viņu saticis. Viņš ir bijis trešais labākais pasaulē,» Mārtiņš atplaukst un piebilst, ka ļoti stipri ir arī Dainis Zāģeris un Aivars Šmaukstelis.

Vai Latvijā dzimušie šim sporta veidam ir piemērotāki par cilvēkiem citviet uz zemeslodes? Esam strādīgi, varbūt arī fiziskajos parametros robustāki? Un bezbailīgi, ko diemžēl nākas secināt pēc pirmrindnieku lomas Eiropas autoceļu avāriju statistikā.

«Ir tautas, kam kaulu uzbūve ir daudz smalkāka, piemēram, Āzijā, bet tagad, kad šis sports ir daudz populārāks, mums ir svara kategorijas. Tie var būt ļoti stipri cilvēki, tikai augumā mazāki. Protams, lai kaut ko panāktu, ir vajadzīgs arī garīgs neprāts, trakums. Bet esmu arī sācis apzināties riskus. Piemēram, vairs nebraucu ar motociklu. Negribu nevajadzīgi satraumēties un izjaukt savu sporta karjeru!»

Sportojot uz pilnu likmi, nākas piedzīvot daudz sāpju, tas var būt atbaidoši, sadrūmst sarunas biedrs. Arī slodzes ziņā ir iemācījies sevi bremzēt. «Pagājušogad man bija trīs nejauki ievainojumi cits pēc cita, pat operācija. Atkal savainoju nervu, sarāvu muskuļus. Sapratu, ka uzmanīgāk jāizvēlas savas «kaujas». Katru reizi, kad savainojos, biju darījis kaut ko, ko labāk nebūtu vajadzējis. Kā nebija sacensību programmā vai nebija manā treniņu plānā.»

Plaukstošās sporta karjeras dēļ Mārtiņš piecus gadus nav bijis Latvijā. Šī brauciena laikā ir nedaudz atvieglojis treniņu plānu, bet jūnija beigās tomēr pieņēma ielūgumu piedalīties Latvijas spēkavīru sacensībās Talsos, kur palika nepārspēts. Uztvēra to kā treniņu dienu. Viņš ir ieguvis arī trenera diplomu. Ir līdzīpašnieks sporta klubā, pēc karjeras beigām grib izveidot savu treniņu programmu. Jau tagad pelna ne tikai ar spēkavīru turnīru honorāriem, bet arī ar konsultācijām internetā. Instagram sācis ievietot treniņu bildes, cilvēki jautājuši padomu — Mārtiņam ir 35 tūkstoši sekotāju.

Vēstuļu grāmata svešumā

Mūsu saruna norit angliski, pa brīdim stiprinieks iesprauž pa kādam latviešu vārdam.

Uz ASV viņš ar ģimeni aizbrauca 90. gadu vidū četru gadu vecumā. «Esmu dzimis 1990. gada septembrī. Mamma ir stāstījusi, kā nāca mājās pazīdīt mani, tad devās stāvēt uz barikādēm, lai tanki neieņemtu Vecrīgu, lai Latvija atkal netiktu okupēta.»

Viņa pirmās bērnības atmiņas ir no Latvijas. Divu trīs gadu vecumā ziemā ielūzis ledū strūklakā Ziedoņdārzā — domājis, ka tūdaļ noslīks, lai gan ūdens bijis pavisam sekls. Auklīte Domicella, jauka sieviete no Latgales, pārbijusies līdz nāvei. Nākamā epizode — viņš pirmoreiz mūžā sēž lidmašīnā. «Lai lidotu prom. Nolaižamies, es aizmiegu mašīnā, pamostos jaunā mājā. Vienīgais, ko sapratu, — tas ir ļoti tālu prom. Cik tieši, nebija nekādas sajēgas. Es runāju latviski un nesapratu, kāpēc neviens man neatbild.»

Viesprofesors Nīls Pručanskis Mārtiņa tēvam, apdāvinātam RTU studentam Kristapam Līcim, palīdzēja ar ģimeni pārcelties un turpināt studijas ASV. «Pēc tam tēvs dabūja darbu. Vispirms tā bija riska kapitāla fondu analīze, tagad viņš veido kompetences testus cilvēkiem, kas grib darboties finanšu nozarē. Dzīvo Masačūsetsā, es esmu uzaudzis tur.»

No ģimenes profesijām tik atšķirīgajai nodarbei Mārtiņu pievērsa tēvs, kuram pieder daļas dēla sporta klubā. «Viņu vienmēr ir fascinējis fiziskais spēks. Viņš cilāja smagumus un lasīja Švarcenegera grāmatas. Ņēma līdzi uz treniņu zāli. Patiesībā sākumā man nemaz nepatika, bet pēc apmēram gada treniņus iemīlēju. Sāku trenēties deviņu gadu vecumā. No tā, ko sākumā ienīdu, nonācu līdz tam, bez kā absolūti nespēju dzīvot!»

Pusaudža gados vasarās braucot ciemos uz Latviju, Mārtiņš cilāja smagumus vectēva Imanta Līča lauku mājās Zalvē. «Viņš bija tēlnieks, labprāt izmantoja manu palīdzību akmeņu izkustināšanā. Parādīja, kā vieglāk pārvietot akmeņus, es kļuvu arvien spēcīgāks viņa saimniecībā. Tad televīzijā redzēju, kā sacenšas spēkavīri — viņi pamatā arī dara smagus zemnieku darbus! Nodomāju — es taču arī to pašu esmu darījis laukos, kāpēc nepatrenēties sacensībām?»

Saistībā ar sportu apceļojis daudzas pasaules valstis, Mārtiņš joprojām ir Latvijas Republikas pilsonis, ASV uzturas ar zaļo karti. «Dažādās sacensībās pārstāvu dažādas valstis. The Ultimate Strongman Championship Lielbritānijā pārstāvēju Latviju. WSM man dažādu iemeslu dēļ vajadzēja pārstāvēt ASV.»

Viņa ģimene tāpat ir ģeogrāfiski izkaisīta — viena no retajām iespējām satikties bija šovasar Latvijā. Pēc deviņiem Amerikā pavadītiem gadiem Mārtiņa vecāki izšķīrās, tagad ir precējušies atkārtoti. Mamma, māksliniece un dizainere Anita Līcis-Ribak ar vīru, argentīniešu izcelsmes programmētāju, mīt Spānijā.

Arī viņa pievienojas mūsu sarunai Vecrīgas kafejnīcā. Uz Latviju atvedusi fotoizstādi Neatgriešanās — stāstu par ģimenes izkliedēšanos izsūtījumā Sibīrijā un labprātīgā emigrācijā Kolimā, kur 1981. gadā aizrāva Krievijā dzimušā tēva inženiera alkas iekarot ziemeļus. Daļu no izstādes materiāla Anitai savākt palīdzēja dēla sports. «2014. gadā braucu uz Jakutijas galvaspilsētu Jakutsku skatīties Mārtiņa startu pasaules čempionātā masreslingā,» atceras viņa. «Čerska, kur no 12 līdz 17 gadu vecumam dzīvoju ar savu ģimeni un pabeidzu vidusskolu, bija tuvu — tikai piecu stundu lidojumā uz ziemeļiem.»

Lai iekļūtu ciematā Kolimas upes krastā, kas joprojām ir slēgtā militārā zona, vajadzēja dabūt atļauju. «Emocionāli bija smagi un arī fiziski — lidoju pirms polārās nakts, jau tumsa nāca virsū. Šausmīgi izolēta vieta, neviens ceļš uz turieni neiet. Čerska bija dibināta lēģera zonā, tēvs stādāja celtniecībā Kolimstroj, kas patiesība bija Gulagā. Mēs tur pat satikām izsūtītos latviešus, divus Jāņus, kuriem Latvijā vairs nebija, kur atgriezties,» stāsta Anita. Čerskas mūzikas un mākslas skolā viņu mācīja fantastiski pasniedzēji no Ļeņingradas un Maskavas, redzes atmiņā uz mūžu iegulušas ziemeļblāzmas un polārā diena, kad saule vispār nenoriet, nebeidzams horizonts, tundras smaržas… Tik milzīgu mēnesi, kāds ausa pāri tundrai, viņa nekad mūžā vairs nav vērojusi.

«Man zosāda metas, domājot, kā mēs izņemam savus bērnus no mājām, no vectēviem, vecmāmiņām, no viņu zemes, no ceriņiem…» Anita ierunājas, velkot paralēles ar dēla dzīvesstāstu. «Sibīrijas bērni tiek izņemti vardarbīgi, bet mums tā bija apzināta izvēle. Tas turpinās kā spirāle, savu likteni turpinām atkārtot. Ja tur reiz esi bijis tam pakļauts, vairs nevari nosēdēt uz vietas,» viņa secina. «Es jau trešo ceturto reizi mainu kontinentus un valodas. Latviešu, krievu, angļu, spāņu. Manam jaunākajam dēlam Teo ir četras pases — Argentīnas, Latvijas, Amerikas un Itālijas. Viņš iemieso to, kādi mēs esam, — pasaules pilsoņi.»

Ar ģimeņu izkaisītību paradoksālā kārtā saistīts arī Anitas un viņas otrā vīra Augustīna bizness. Redzot, kā viņa skumst pēc tālumā esošajiem tuvajiem cilvēkiem, vīrs pirms vairākiem gadiem apaļā jubilejā pasniedzis neparastu dāvanu. E-pastā atsūtījis saiti, lūdzis uzklikšķināt. «Toreiz vēl dzīvojām Amerikā, viņš pa kluso bija savācis e-pasta adreses… Dzimšanas dienas rītā atvēru interneta lapu, tur bija gandrīz 100 vēstuļu no visām pasaules malām! Kad biju izraudājusies un izpriecājusies, radās ideja — vai mēs to platformu varētu likt internetā, lai arī citi var izmantot?

Tad Obama otro reizi vinnēja Amerikas vēlēšanās, un mūsu draugs strādāja viņa vēlēšanu kampaņā. Radās traka ideja — hei, varbūt būtu labi Obamam uztaisīt albumu? Vēstules sarakstīja ap 800 cilvēku, bija jādrukā milzīga grāmata, vairāk nekā 1000 lappušu. Pēc pusgada pienāca pateicības vēstule no prezidenta. No tā laika sākām taisīt vēstuļu grāmatas, tas pārvērtās par biznesu. Tās ir fantastiskas grāmatas, jo rakstītas tev, par tevi. Draugi tur liek bildes, dzeju, ieskenē vecas vēstules.»

Skaistākā vieta pasaulē

Savukārt Mārtiņš saikni ar tuviniekiem uztur ar sociālo tīklu starpniecību. Ja ilgāku laiku nav bilžu Instagram kontā, mamma sākot uztraukties. «Tā varam palikt kontaktā, bet komunikācija ir daudz seklāka,» viņš secina. «Pasaule vispār ļoti mainās! Vairs nevaram gaidīt, ka būsim tīri latvieši, amerikāņi vai kas cits. Ceļošana ir tik ērta un visiem pieejama kā nekad, mēs vienkārši sajauksimies.»

Tomēr, lai cik Mārtiņš būtu integrēts jaunajā pasaulē un aizrāvies ar savu darbu, Latvijai viņa sirdī vienmēr būšot īpaša vieta. Snaudošajā Vecrīgas kafejnīcā, tiekoties pāris dienas pirms viņa aizbraukšanas, sāk vibrēt emocijas. Ar kolēģi Šonu, kas ceļojuma laikā palīdz administrēt interneta biznesu, Zalves lauku mājās viņi sēdējuši ārā līdz rītausmai. Zemnieku saimniecībā pie tēvabrāļa Eduarda un vecmammas Ilzes Līces, bijušās kinorežisora Jāņa Streiča asistentes, kilogramiem ēduši zemenes, iemācījušies slaukt govis.

«Man pietrūks visa — ēdiena, cilvēku, valodas, mūzikas. Katru reizi, kad dzirdu latviešu tautas mūziku, jūtos kā mājās,» muskuļotais milzis norij kafijas malku kopā ar asarām. «Bet vissvarīgākā lieta ir Latvijas daba. Šī ir skaistākā vieta pasaulē. Gribu te atgriezties nākamajā vasarā. Tomēr tam, ka neesam tik ļoti piesaistīti vietai, ir arī plusi. Tas ļauj vieglāk izdarīt izvēles, labāk pielāgoties katrai jaunajai situācijai,» viņš atkal kļūst racionāls.