Meklējot kartē Baltiju

Vērienīgākā Baltijas filmu skate pasaku pilsētiņā Čehijā

Attēls nekad nenoveco, — tā saka pazīstamais režisors un operators Ivars Seleckis (83). Šis viņa citāts ir nodrukāts melnbaltā avīzē, kuras pirmajā lapā lasāms teksta Baltijas jaunais vilnis tulkojums angļu valodā. Laikraksts, kura augšējās maliņas pēc veco laiku metodes ir atgriežamas ar mazu nazīti, ik pa brīdim bija pamanāms Karlovi Varu Starptautiskā kinofestivāla viesu rokās. Tā viņi tika iepazīstināti ar latviešu režisores Kristīnes Briedes un lietuviešu autora Audrjus Stoņa dokumentālā kopdarba Laika Tilti pirmizrādi un Baltijas poētiskā dokumentālā kino retrospekciju, kas īpašās programmās Laika atspulgi: Baltijas poētiskais dokumentālisms ietvaros tika izrādīta Čehijas kinofestivālā.

Lai arī ārpus kino aprindām Karlovi Varu festivāls nav tik plaši zināms kā Kannu vai Venēcijas festivāli, Bohēmijas slavenās termālo ūdeņu kūrortpilsētas pasākums ir viens no nozīmīgākajiem Eiropā un šogad noritēja jau 53. gadu. Te iespējams koncentrēti noskatīties visu jaunāko kino no Austrumu un Centrālās Eiropas valstīm, kā arī nedaudz sajusties kā Vesa Andersona filmā par aizgājušo laiku skaistumu Viesnīca «Diženā Budapešta» (The Grand Budapest Hotel). Andersona filmas nosaukumā minēto ēku arī daļēji iedvesmojušas nelielās čehu kūrpilsētiņas viesnīcas, īpaši vēsturiskā luksusa viesnīca Grandhotel Pupp.

Pareizā kombinācija

Programma Laika atspulgi: Baltijas poētiskais dokumentālisms ir vērienīgākais kopskats uz Latvijas un kaimiņvalstu kinematogrāfa strāvojumiem, kāds piedzīvots kopš 1988. gada, tātad apaļiem 30 gadiem. Tad Baltijas dokumentālā kino izlase tika izrādīta Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā.

Karlovi Varu programmai bija atlasītas 22 filmas, astoņas no tām — latviešu, tostarp kultūras kanonā iekļautie darbi — Herca Franka Vecāks par 10 minūtēm un Ivara Kraulīša Baltie zvani. Kā poētiskā dokumentālisma tradīcijas turpinājums programmā tika demonstrētas arī trīs Lailas Pakalniņas filmas (Prāmis, Veļa un Pasts).

Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma stāsta, ka sarunas ar festivāla veidotājiem ilga aptuveni pusgadu. «Viņi ieskatījās un aizrāvās,» par baltiešu programmas apjomu saka Rietuma.

Šīs programmas pamatā ir Briedes un Stoņa veidotā filma Laika tilti. Filma ir emocionāls un sirsnīgs veltījums 60. gados aizsāktās poētiskā dokumentālisma skolas vecmeistariem — Ivaram Seleckim, Hercam Frankam, Aivaram Freimanim, Uldim Braunam un viņu Baltijas līdzgaitniekiem. Iesākta kā Latvijas simtgades projekts, filma izvērtās par visu trīs kaimiņvalstu kopražojumu.

Dita Rietuma Laika tiltus izceļ kā vienīgo kinodarbu, kas Baltijas kontekstā aptver līdzīgas mākslinieciskās tendences un tālab ir viegli pozicionējams starptautiski. Turklāt, kā min Rietuma, filmai ir «potenciāls ieinteresēt kino speciālistu publiku, kas parasti pret konvencionāli veidotām vēsturiskām kinolentēm izturas skeptiski».

No Karlovi Varu programmas veidotāju intereses par Laika tiltiem attīstījās iecere līdztekus izrādīt arī kinodarbu izlasi, kas aptvertu zīmīgākos šā strāvojuma veikumus. Atskatoties uz festivāla norisi, šķiet, ka citādi nemaz nevarēja būt — Laika tiltu vēstījums par Baltijas poētiskā dokumentālisma vecmeistariem ir likumsakarīgs prologs viņu darbu iepazīšanai.

Nekautrēšos atzīt, ka arī man šī Baltijas dokumentālā kino retrospekcija bija iespēja pirmo reizi sastapties ar atsevišķiem Igaunijas meistaru Marka Sosāra un Andresa Sēta darbiem.

Pret straumi ejošie

Stāstot par Baltijas poētiskā dokumentālisma darbu universalitāti, proti, vēstījuma starptautisku uztveramību, jāatgriežas pie strāvojuma saknēm, kas meklējamas pagājušā gadsimta 60. gados. Jāsaka, ka vēl pēc aptuveni pusgadsimta poētiskais dokumentālisms šķiet fenomenāla parādība. Iedomājieties, laikā, kad Baltijas valstīs valda dogmatisks padomju kolektīvisms un itin visā ir jāseko dzelžainiem priekšrakstiem, saujiņa kinodokumentālistu tomēr iet pret straumi un savos stāstos lūko izcelt individuālo un šķietami vienkāršajā ikdienišķumā atrod ne tikai dzejiskumu, bet arī iespēju runāt par pārlaicīgiem jēdzieniem — dzīvi, laika ritumu, radīšanu un nāvi. Tie padara šīs baltiešu filmas aktuālas arī šobrīd, un bez ievērojamas piepūles tās var saprast arī tik raiba publika, kāda bija Karlovi Varos (festivāls pulcē vairākus tūkstošus viesu).

Atgriežoties pie 60. gadu filmu noskaņas, to lieliski raksturo klasiķa Herca Franka citāts, kas izskan Laika tiltu sākumā: «Mēs filmējam Zemi, bet atceramies, ka virs mums ir debesis.» Šāda uztvere iezīmē radikālu atšķirību no lielas daļas tā laika padomju filmu, kuras kino zinātniece Zane Balčus Karlovi Varu Baltijas jaunā viļņa avīzē ir trāpīgi raksturojusi kā «secīgi iefilmētus kadrus bez nolasāmām dzīvības pazīmēm, ko pavada rūpīgi sarakstīts teksts, nolasīts labi trenētā balsī».

Vai sapratīs ne tikai savējie?

Režisori Kristīne Briede un Audrjus Stonis poētiskā dokumentālisma gara svabadību lieliski izprot un spēj pārraidīt skatītājiem. Stonis, starp citu, ir zināmākais šā strāvojuma turpinātājs Lietuvā. Jautājumu un atbilžu sesijā pēc filmas pirmizrādes 30. jūnijā Kristīne Briede minēja, ka Stonis sākotnēji bijis iecerēts kā viens no filmas varoņiem. Taču, arvien vairāk iesaistoties ar padomiem, kļuvis par līdzrežisoru. Jāpiebilst, ka bieži, skatoties latviešu kino ārpus valsts robežām, pakausī allaž klīst urdoša doma, vai konkrētais darbs ir pietiekami saprotams ārvalstnieku publikai un kā viņi uztver detaļas, kas mums, baltiešiem, ir līdz kaulam pazīstamas. Laika tiltu autoriem ir izdevies stāstu padarīt universālu un saprotamu arī tiem, kuri ar šo kino strāvojumu nav pazīstami. Tāpat kā poētiskā dokumentālisma darbos, arī šajā filmā runa ir par lietām, kas nemainās: dzīvību, nāvi un pēctecību. Lielāka problēma filmas uztverē varētu būt mūsdienu straujais dzīves temps, kurā vēlamies visu saprast momentāni, daudz neiedziļinoties. Laika tilti tomēr paģēr skatītāja intelektuālu līdzdalību.

Jāpagaida līdz rudenim

Briedes un Stoņa filmu Latvijā varēs redzēt septembrī, savukārt oktobrī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā pirmizrādi piedzīvos cita Karlovi Varos izrādīta filma — režisora Vitālija Manska darbs Putina liecinieki. Filma saņēma galveno balvu dokumentālā kino konkursa programmā.

Manska filma ir sirreāli tuvs skats uz Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, veidots no 90. gadu beigās un tūkstošgades mijā safilmētā materiāla, kas «palicis pāri» no kinodarba, pie kura režisors tolaik strādāja. Skatīti šābrīža politiskajā kontekstā, Manska iemūžinātie kadri un sarunas ar Putinu ataino smalki izskaitļotu polittehnoloģiju mašinēriju un līdz slimīgumam varaskāru personību. Jāatgādina, ka Manskis politisku apsvērumu dēļ šobrīd vairs nevar dzīvot Krievijā, savukārt Putina liecinieki ir Latvijas filma, kas tapusi koleģiālā kopražojumā ar Čehiju un Šveici.

Epilogam — Latvijas kino klātbūtne divos tik nozīmīgos Eiropas kinofestivālos kā Karlovi Vari un Kannas (kur tika izrādīta Rolanda Kalniņa spēlfilma Četri balti krekli) 2018. gadu nešaubīgi ierakstīs mūsu kinematogrāfa vēsturē.

Hercam Frankam pa pēdām — Laika tiltu radošā komanda Jeruzalemē. No kreisās: operators Valdis Celmiņš un režisori Audrjus Stonis un Kristīne Briede. Foto – Uldis Cekulis

Viens no Laika tiltu varoņiem — kinorežisors Aivars Freimanis (1936—2018). Fpto – Uldis Cekulis

Režisors un Laika tiltu varonis Uldis Brauns (1932—2017). Foto – Andrejs Grants

Kadrs no Vitālija Manska dokumentālās filmas Putina liecinieki — topošais Krievijas prezidents Vladimirs Putins viesos pie kādas skolotājas (2000). Publicitātes foto