Pasaulei atvērtā latvietība • IR.lv

Pasaulei atvērtā latvietība

1
Pauls Raudseps

Kopš seniem laikiem ārzemju sudrabs tiek pārkalts latviskās saktās

Pusceļā no Jāņiem līdz Dziesmusvētkiem mēs šobrīd atrodamies latvietības viesuļa klusajā centrā. Pagājušās nedēļas nogalē visā Latvijā cauru nakti dega ugunskuri, un jau ļoti drīz Rīgas centrā sievietes krāšņos tautastērpos kļūs — uz dažām dienām — par ikdienas parādību. Esam ieraduši domāt, ka Jāņi laukos liecina par tūkstošgadīgām saitēm ar zemi, kur latviešu senču saimes dzīvoja katra savā, no pārējās pasaules noslēgtā viensētā, bet Dziesmusvētki ir gandrīz kā mistisks, citiem līdz galam neizprotams rituāls, kurā saplūstam kopā uz viena, tikai mums sadzirdamas vibrācijas viļņa. Te viss ir mūsu — valoda, dziesmas, izrak-stītas vilnas sagšas, baltie linu krekli, lepnas bronzas un sudraba rotas…

Paga, paga.

No kurienes tad senlatviešiem tā bronza un sudrabs? Ne Vidzemes, ne Kurzemes «Šveicēs» — kalnos ap Siguldu vai Kandavu — cēlmetālu raktuves neatrast.

Tomēr no šiem metāliem darinātas saktas un citas rotas lielā daudzumā atrodamas aizvēsturisko laiku kapu laukos un pilskalnos visā Latvijas teritorijā. Arheoloģiskajos izrakumos atrastie priekšmeti, kuri mūsdienās kļuvuši par Latvijas senatnes simboliem, izceļas tieši ar šo metālu izmantošanu: greznās latgaļu villaines ar bronzas gredzentiņu veidotajiem zvaigžņu rakstiem; uz desmit latu naudaszīmes attēlotā bronzas stopa šķērsu sakta; Daugmales pilskalnā atrastie sudraba «Nameja gredzeni», kuru kopijas trimdas latvieši nēsāja kā atpazīšanās zīmi un kuri kļuvuši par iedvesmu Latvijas kino šā gada holivudiskākajai filmai.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu