Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle vairākās izstādēs demonstrē daudzpusību un šķetina atšķirīgas tēmas
Ja ar festivālu saprotam īpašu notikumu kopumu, kas sumina sasniegumus kādā kultūras jomā, pulcē ļaudis ar līdzīgām interesēm, pārsteidz ar košām krāsām un daudzveidību, tad — Rīgā šovasar norisinās tekstilmākslas festivāls. Tomēr ar šo apzīmējumu nevēlos norādīt uz nosaukuma — 6. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle Tradicionālais un laikmetīgais — maiņu, bet gan īpaši izcelt faktu, ka galvaspilsētā atklātas trīs lielas un vairākas mazākas šim mākslas veidam veltītas izstādes. Turklāt tās papildina radošās darbnīcas un citi notikumi.
Kā jau festivālā, arī šajā triennālē ir savi «hedlaineri». Galveno ekspozīciju Identitāte izstāžu zālē Arsenāls ievada trīs viesmākslinieku darbi. Šīla Hiksa, kuras darbu retrospekcija šogad bija skatāma Pompidū centrā Parīzē, iekaro telpu ar monumentālu tekstila skulptūru, Džons Ēriks Rīss pārsteidz ar tehniski ārkārtīgi smalku gobelēna tehnikā austu pērļu mētelīti, no kura skatītāju uzlūko cilvēku sejas. Turpat pie ieejas izstādīti arī poļu klasiķes Magdalēnas Abakanovičas lielformāta darbi.
Pārējie darbi no tuvākām un tālākām valstīm uz izstādi atceļojuši konkursa kārtībā, katram dalībniekam interpretējot ekspozīcijas moto «identitāte». Rezultāti ir dažādi — no ļoti personiskiem līdz vispārēju, globālu tēmu risinošiem. Galvenais secinājums — šķietamā piesaiste materiālam neierobežo, bet, tieši pretēji, atklāj nebeidzamas tā interpretācijas iespējas, pilnībā attaisnojot triennāles nosaukumu Tradicionālais un laikmetīgais. Izšūta vaskadrāna no Lietuvas un izšūti bijušās Dienvidslāvijas savulaik attīstītās tekstilrūpniecības vilnas apģērbi. Instalācijas un risinājumi plaknē, kas atgādina gleznas no auduma un visdažādāko materiālu pavedieniem. Vilna, pērlītes, optiskā šķiedra, metāls un krastā izskaloti koka sprungulīši. Faktūras un tekstūras, kurām gribas pieskarties, bet jāskatās tikai ar acīm. Kā nekā, eksponāti nav vis sienas segas un lupatu deķi, bet augstvērtīgi mākslas darbi. Izstādes iekārtotājs ir mākslinieks Mārtiņš Heimrāts — latviešu tekstilmākslas virzītāja, Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas dibinātāja Rūdolfa Heimrāta dēls. Lai arī loģiski, ka šī pēctecība īpaši uzsvērta netiek, ir patīkami to apzināties.
Tekstilmākslas izzināšanas pastaigu turpinot, turpat Vecrīgā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs piedāvā izstādi Gobelēnu krāsas no Francijas vēsturiskās Mobilier national kolekcijas. Kā norādījusi kuratore, Gobelēnu manufaktūru Parīzē, Bovē un Savonrī tekstiliju ražošanas departamenta direktore Marī Elēna Masē-Bersanī, «ekspozīcijā iekļauto 15 gobelēnu izvēles pamatā ir krāsa un tās noteicošā loma aušanas mākslā. Gobelēni kā kustīgas sienas veido ekspozīcijas arhitektūru, nenorobežojot telpu pilnībā un rosinot apmeklētājus aplūkot darbus no abām pusēm».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.