Citāda vēsture • IR.lv

Citāda vēsture

Ilze Trukšāne izrādē Kur pazuda saimnieks? Foto — Ziedonis Safronovs
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Izrādes Kur pazuda saimnieks? Liepājā un Mežainis Nacionālajā teātrī liecina, ka jauni cilvēki uz vēsturi raugās ar pētīgu un ļoti atbildīgu skatienu. Un neaizmirst, ka teātra spēks ir aktieri

Pašā sezonas nogalē pie skatītājiem nonākušas divas izrādes par vēsturi: Kur pazuda saimnieks?, ko pēc Paula Bankovska stāstiem iestudējis režisors Dmitrijs Petrenko Liepājas teātrī, un Nacionālā teātra Mežainis — dramaturga Jāņa Baloža un režisora Valtera Sīļa kopdarbs. Kas šos abus iestudējumus vieno? Pirmā, protams, pati tēma: vēsture, kas kā rats pārbrauc pāri dzīvei, izpostīdama to. Otrkārt, es teiktu, jaunās paaudzes režisoru noteiktā vēlēšanās runāt par šo vēstures ratu un zem tā pakritušajiem pilnīgi individuāli, atstājot kaut kur aiz durvīm «lielo» kontekstu. Treškārt, ļoti mierīgs un vērojošs (taču ne vienaldzīgs!) skatiens uz notikušo, ļaujot secinājumus un vispārinājumus izdarīt skatītājiem. Visbeidzot (kaut arī tieši tas ir šo uzvedumu galvenais pievilcības avots) smalka aktierspēle tuvā — acu skatiena un plakstiņa ietrīsēšanās — distancē.

Cilvēks—spogulis—cilvēks

Pauls Bankovskis stāstu krājumam izmantojis visai neierastu skatpunktu — no gultapakšas, būrīša, laktas, steliņģa, siles, no visurienes, kur parasti īpaši neraugās cilvēka acs. Jo tās jau arī nav cilvēku acis, kas vēro dzīvi un mēģina saprast notiekošā konsekvences, tie ir dzīvnieki, kas mīt viņiem blakus.

Izrāde notiek koncertzāles Lielais Dzintars Eksperimentālajā, sterili baltajā zālē, kur nekā vairāk par dažiem plauktiem un durvīm, kas veras uz noslēpumainu «paralēlo dzīvi», nav. Dmitrijs Petrenko izvēlējies piecus stāstus, ko runā un iemieso aktieri Ilze Trukšāne, Armands Kaušelis un Kaspars Kārkliņš. Tā ir jocīga un aizraujoša simbioze, ko panācis režisors kopā ar aktieriem: varoņi ir dzīvnieki, kuros atspoguļojas viņu saimnieki. Aktieri nespēlē dzīvniekus «tīrā veidā», bet drīzāk «uzpotē» kādas amizantas vai biedējošas īpašības tam, ko redz, proti, cilvēkam. Kā Armands Kaušelis valšķīgajā kanārijputniņā, drusku arogantā un pēc slavas alkstošā, nospēlē saimnieku, kāda orķestra muzikantu, kurš pazūd uz neatgriešanos 1941. gada 14. jūnija naktī. Vai kā Trukšāne, spēlēdama trauslo pērļvistiņu Pērlīti, ļauj ieraudzīt mazo Leo, kam katru rītu dējusi oliņu, arī tad, kad Leo ar vecākiem un visiem radiem jau dzīvo geto un pēc tam nedzīvo vispār. Spoža artistiska dauzīšanās ir abu aktieru sivēni Žuļiks un Kviecējs, kuri rada savu leģendu par kopēju Žani un viņa iespējamo zinātņu doktora karjeru. Un tieši kontrasts starp rukšu versiju un mums zināmo «lielo patiesību» padara notiekošo par drāmu. Kaspars Kārkliņš šoreiz ir rezonieris un līdz galam neiesaistās šajā precīzajā patību maiņas un jaukšanās spēlē.

Katram stāstam Pauls Bankovskis pierakstījis «atslēgu», īsu vēstures konteksta skaidrojumu, kas arī izrādē parādās kā titri, atdalot vienu notikumu no nākamā. Šis paņēmiens tomēr, manuprāt, plēš izrādes vienoto plūdumu. Un liek domāt, kas tad īsti ir izrādes mērķauditorija, jo pieaugušajiem vajadzētu zināt vēsturi, bet bērniem ar šo konspektu var arī nepietikt.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu