Valdības “simtgades dāvana” pilsoniskajai sabiedrībai

Šā gada aprīlī starptautiska apvienība CIVICUS, kas regulāri vērtē pilsoniskās sabiedrības procesus visā pasaulē, publicēja ziņojumu arī par Latviju. Ziņojumā sniegts neglaimojošs vērtējums – sašaurināta pilsoniskā telpa. Tas nozīmē, ka CIVICUS uzskata, ka Latvijā ir apdraudētas demokrātiskās vērtības.

Pilsoniskā telpa ir jebkuras atvērtas un demokrātiskas sabiedrības pamats, kurā pilsoniskā sabiedrība – pilsoniski aktīvie iedzīvotāji un sabiedriskās organizācijas – bez ierobežojumiem var īstenot savas pamattiesības, tai skaitā apvienoties, pulcēties un izteikt viedokli. Savukārt sašaurināta pilsoniskā telpa nozīmē, ka publiskā pārvalde šīs tiesības ierobežo un neciena.

Latvijas Pilsoniskā alianse jau gada sākumā vērsās pie Ministru prezidenta, vēršot Māra Kučinska uzmanību, ka Latvijas valdības pēdējos divos gados pieņemtie lēmumi un attieksme attiecībā pret pilsonisko aktivitāti un nevalstiskajām organizācijām ir kļuvusi represīva, vienlaikus norādot uz nevalstiskajā sektorā pastāvošo spriedzi un aicinot steidzami sākt dialogu situācijas atrisināšanai. Tomēr līdz pat šim brīdim valdības vadītājam nav bijusi iespēja (vai vēlme) uzsākt dialogu par demokrātiskiem procesiem valstī.

Galvenie satraukuma iemesli ir šādi: konstruktīva dialoga neesamība ar pilsonisko sabiedrību, stipri sašaurinātās finanšu ieguves iespējas, kā arī dažādi pilsoniskās sabiedrības izpausmes un darbības ierobežojumi.

Pēdējos gados Latvijā ir veikta virkne grozījumu tiesiskajā regulējumā, kas katrs atsevišķi, iespējams, neizskatās kritiski, bet vērtējot kopainu, redzams, ka ir radīti nesamērīgi ierobežojumi, kas negatīvi ietekmē pilsonisko sabiedrību jeb ierobežo vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības. Tā piemēram,  protestu akciju organizēšanai noteikts papildu administratīvais slogs, valsts iestādēm piešķirtas tiesības pieprasīt detalizētus organizāciju pārskatus, slēgt organizācijas vai aizliegt tām veikt publisko darbību, tāpat sabiedrisko organizāciju valdes locekļiem uzlikts pienākums prast valsts valodu augstākajā līmenī, tādējādi aizliedzot valdē darboties ārvalstu ekspertiem.

Nodokļu politikas reforma jeb nevalstiskajā sektorā ironiski dēvētā “Latvijas valdības dāvana simtgadē” būtiski samazināja sabiedriskajām organizācijām iespējas piesaistīt finansējumu, kritiski stingri ierobežojot privātpersonu un uzņēmumu iespējas ziedot, kā rezultātā ir paredzams krass ziedojumu kritums it īpaši no uzņēmējiem, jo ne tikai tika “nogriezts” ekonomiskais stimuls ziedot, bet līdz ar nodokļu sistēmas maiņu likumā iestrādātos teorētiskos ziedošanas modeļus nebūs iespējams izmantot daudzu gadu garumā.

Vēl viens nepatīkams pārsteigums jeb valdības “dāvana” 2017. gada nogalē bija valdības lēmums Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas finanšu instrumenta pilsoniskās sabiedrības fondam, kas paredzēts demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai, piešķirt par 1,5 miljoniem eiro mazāk nekā iepriekšējā periodā un par 2,5 miljoniem eiro mazāk nekā to prasīja donori.

Nevar nepieminēt arī 2018. gada sākumā valdības pieņemto lēmumu – valsts iestādei, konkrēti šajā gadījumā Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), ļaut veidot un organizēt pašiem savu nevalstisko organizāciju. Tikai autoritārās valstīs ir ierasta prakse valsts pārvaldes iestādēm dibināt un koordinēt nevalstiskās organizācijas (angliski GONGO), lai nodrošinātu sev vēlama viedokļa saskaņošanu ar sabiedrības pārstāvjiem. Tādēļ IZM iecere veidot jaunu nozares organizāciju bija vēl viens signāls tam, ka Latvijas demokrātija virzās nepareizā virzienā, pārņemot nu jau autoritārisma iezīmes.

Neskatoties uz to, ka CIVICUS savā monitoringa ziņojuma ir uzrādījuši tikai atsevišķus gadījumus, kas, autoruprāt, visveiksmīgāk ilustrē notiekošo Latvijā, tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Arī augstāk uzskaitītie pilsoniskās sabiedrības ierobežojumi ir tie, kas atrodami oficiālos dokumentos un tiesību normās.

Bet papildus tiesiskajam regulējumam ne mazāk svarīga ir praktiskā darbība, kurā publiskā pārvalde parāda attieksmi pret pilsonisko sabiedrību, sabiedrības līdzdalību un citiem demokrātiskiem procesiem. Vērtējot publiskās pārvaldes un pilsoniskās sabiedrības sadarbību pēdējos gados, novērojama arvien biežāka tendence sabiedrību neiesaistīt vispār vai iesaistīt tikai formāli, “ķeksīša pēc”. Tāpat bieži sabiedrība tiek iesaistīta selektīvi – piemēram, noskaidrojot tikai biznesu pārstāvošo organizāciju viedokli.

Kādēļ Latvijā parādījusies šāda tendence – tas ir atvērts jautājums, uz kuru man atbildes nav. Iespējams, ka tā ir daļa no globālas tendences sašaurināt pilsonisko brīvību telpu, kas aizsākās Krievijā un tagad kā sniega bumba veļas pāri Ungārijai un Polijai.

Ko varam darīt? Pirmkārt, mācīties no Krievijas, Ungārijas un Polijas piemēra par to, kas var notikt, ja savlaicīgi netiek celta trauksme par demokrātijas apdraudējumiem. Otrkārt, prasīt atbildes no valsts augstākajām amatpersonām par to, kādēļ pilsoniskā telpa Latvijā sašaurinās un vai šis process uzskatāms par apzinātu valdības politiku. Treškārt, darīt visu, lai Latvija atgrieztos pasaules demokrātiskāko valstu – Ziemeļvalstu – saimē, pēc Igaunijas parauga uzlabojot dialogu starp pilsonisko sabiedrību un valsts amatpersonām, kā arī veidojot priekšnoteikumus tam, lai sabiedriskās organizācijas būtu finansiāli stabilas un ietekmīgas.

 

Autore ir nodibinājuma “Latvijas Pilsoniskā alianse” direktore