Inga Brūvere

Bibliotekāre

Reizēm pat šeit kļūst drusku par biezu, sēžot iepretim Kuldīgas atjaunotajam rātsnamam, saka Kuldīgas Galvenās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Inga Brūvere (37). Uzaugusi ar Džūkstes pasakām, Inga ātri saprata, ka lielpilsētas dzīve nav viņai. Tāpēc brīvdienas kopā ar ģimeni pavada laukos un priecājas par reizēm, kad dažādi notikumi, kas jāapmeklē darba dēļ, notiek nevis galvaspilsētā, bet Kuldīgā — Kurzemes centrā.

«Esmu no lauku ciemata,» stāsta Inga. Pēc skolas beigšanas viņa studēja Liepājā un tur satika savu vīru. Bet uz Kuldīgu jauno ģimeni atveda Ingas vecmāmiņas māja. Savā paaudzē viņa dzimtā ir pati, pati jaunākā un mazākā. Tāpēc māja jau sen bija novēlēta Ingai, kādu laiku tā bija tukša un gaidīja, kad jaunā saimniece pieaugs. «Atnācām principā uz nekurieni. Darba nebija, nezinājām, kā tas viss būs, bet es tik ļoti sev iestāstīju, ka man te būs labi, ka nemaz nepieļāvu domu, ka varētu būt arī citādi.» Bibliotēkā Inga nonāca nejauši — pamanīja sludinājumu un pieteicās. Augstskolā viņa studēja latviešu filoloģiju, kas nav profesionāla, bet akadēmiska izglītība, specifisku zināšanu par bibliotēku nozari nebija. Daudz bija jāmācās no jauna. Tomēr šobrīd darbs nenoliedzami ir Ingas sirdslieta, kurā gūt gan profesionālu, gan emocionālu gandarījumu.

Svarīgākais — bērni lasa! Iespējams, ne to, ko pieaugušie gribētu. Ne tikai grāmatas, bet arī internetā. Bet lasa, pārliecināta Bērnu literatūras centra vadītāja. Protams, vecākiem labāk patiktu, ja bērns lasītu par Karlsonu, nevis Kapteini Apakšbiksi, bet ir jāļauj izvēlēties. Piedāvājums mūsdienu bērniem ir nesalīdzināmi lielāks, un reizēm grūtākais ir tajā atrast kaut ko savu. Pašai Ingai no pēdējā laikā lasītajām bērnu grāmatām visvairāk patikusi Sergeja Kozlova Ezītis miglā un citas pasakas. Tā ir grāmata, ko pa mazam gabaliņam kost katru vakaru un vēl ilgi pēc tam pārdomāt un citēt. «Pat nezinu, vai tā ir grāmata tikai bērniem — tik filozofiska, par dzīvesprieku, dzīves jēgu.»

Lai ieinteresētu bērnus lasīt, liela loma ir vecākiem. «Ja bērns līdz septiņu gadu vecumam nav redzējis grāmatu, skolā būs daudz grūtāk.» Brīnišķīga iespēja, kā ierādīt bērniem grāmatas, ir lasīšana priekšā. Sākot jau no pavisam vienkāršām grāmatiņām, kurās parādīti tikai dažādi ikdienā lietoti vārdi, vai raibām bilžu grāmatām, kurās ir tikai pa rindiņai teksta. Jo bērnus nevajag spiest lasīt, ir jāspēj ieinteresēt un parādīt lasīšanu ar nelielu spēles elementu, pārliecināta Inga.

Taciņu uz bibliotēku daudzi sāk mīt jau pirmsskolas vecumā. Kuldīgas Galvenajā bibliotēkā bieži satiekas ģimenes ar pavisam maziem bērniem. Taču neliela pauze iestājas brīdī, kad vecāki bērnus vairs neved, un viņiem jāpierod pie skolēnu dzīves. Sākumskolas vēlākajās klasēs bērni atkal labprāt pavada laiku bibliotēkā. It īpaši, ja arī skola ir ieinteresēta un veicina lasīšanu. «Un tad sākas tīņu gadi,» nosmaida Inga. Šajā laikā bērns pats sevi meklē un nereti izmanto iespēju savu raksturu parādīt arī bibliotekāram. Disciplīna ir viens no jautājumiem, kas ik pa laikam jārisina. Jāspēj nospraust robežas.

Atšķirībā no pieaugušajiem bērniem bibliotēka ir ne tikai vieta, kur meklēt jaunu grāmatu, bet arī pavadīt laiku un mācīties draudzēties un sarunāties. «Ekrāna paaudzes bērniem tas ne vienmēr ir vienkārši.» Tāpēc, kad pēc skolas beigām bibliotēka piebirst bērnu pilna, bibliotekāra uzdevums ir atrast veidu, kā viņus ieinteresēt gan par grāmatām, gan par citām iespējām kvalitatīvi pavadīt laiku. «Mēs neesam klauni, kas bērnu tikai izklaidē, tomēr mums jāizdomā, kā bērnus nodarbināt un izglītot laikā, ko viņi pavada bibliotēkā.» Tās ir dažādas nodarbības, kopējas aktivitātes — galda spēles, mediju pratības nodarbības, priekšā lasīšana. Panākumu atslēga ir spējā savienot šīs dažādās lietas un saglabāt interesi par lasīšanu.

Kuldīga ir bērniem un ģimenēm piemērota vieta — atvērta vide, iespēju ir aizvien vairāk. «Es kā mamma nevaru iedomāties, kas Kuldīgas bērniem nav pieejams tāds, kas citur būtu. Šeit pat baletu var mācīties!» Tiem iebraucējiem, kas ierodas pilsētā un stāsta, ka pēc pulksten sešiem vakarā vairs neesot, ko darīt, gribas iebilst. Varbūt nezinātājam tā tiešām šķiet, bet vietējiem katram ir savas lietas — kāds glezno, cits ir sporta klubā vai aušanas pulciņā. Vienīgi jauniešiem, kurus interesē naktsdzīve, Kuldīga tiešām nepiedāvā plašas iespējas. Citādi — pilsētas attīstību var sajust ne tikai aizvien plašākā kultūras un izglītības iespēju piedāvājumā, bet arī tīri praktiskā infrastruktūrā.

Absolūti latviska vide, Inga nosauc vēl vienu Kuldīgas priekšrocību. Atšķirībā no daudzām citām pilsētām tai raksturīga arī liela pietāte pret senām vērtībām, ko ikdienā cenšas ievērot arī Inga. Viņa novērtē dzīvi Kuldīgā un iespēju, piemēram, no darba uz mājām doties gar Eiropas garāko ūdenskritumu. Un pastaigu ar draudzeni norunāt mežā turpat blakus mājām. Bet Ingas jaunākais atklājums ir ziemas peldēšana Ventā. «Sajūta pēc peldes līdzinās sajūtai pēc pirmā randiņa, skudriņas skrien pār muguru,» viņa stāsta ar sajūsmu. Būtu melots, ja teiktu, ka nav auksts, tomēr tas, ka ķermenis pats sevi no iekšpuses silda, ir fiziski sajūtams. Brīnišķīgi.

Uz vīra jautājumu, vai jūtas kā kuldīdzniece, intervijas rītā Inga jau varēja atbildēt ar «jā». Darba dēļ viņa ļoti daudz komunicē ar vietējiem iedzīvotājiem un jūtas pieņemta. Ejot pa ielu, bērni sveicina, bieži sanāk sasmaidīties ar pazīstamiem garāmgājējiem. Kaut gan latvietim nav nemaz tik viegli nomainīt vietu, kurā viņš dzīvo, nav tā, ka visi kaimiņi uzreiz nāktu apsveikt. «Kopiena ir jāveido un jāmeklē pašiem.»

Kāpēc Kuldīga?

Atvērta vide ģimenei, un viss nepieciešamais netālu.

Moto: atrast interesanto tajā, ko dari.