Sākās krīze, vasarā skolotājiem naudas nav, gājām ogās. Man ogas īsti «nelasījās». Ar draudzeni nolēmām: nākamvasar to vairs nedarīsim! Tā lubāniete Dace Rudzīte pievērsusies filcēšanai — ar domu nopelnīt. «Iemācījos pēc krievu vietnēm. Latvijā neviens ar to negrib dalīties, bet Krievija ir liela, cilvēkiem nav žēl — pieliek pilnu YouTube. Nekā sarežģīta!» Nieciņi, telefona maciņi… Vilnas čības ar uzlocītiem purngaliem bijis izaicinājums. Sasniedzot zināmu meistarību, lieta iepatikusies. «Man patīk dabīgi materiāli, arī māls, tie dod enerģiju. Kādreiz kursos esmu mēģinājusi taisīt lelles no polimēru māla, piekusu — sintētisks tas materiāls.»
Arī filcēšanai Dace apmeklējusi kursus pie profesionāļiem no Ukrainas un Lietuvas, pat zābakus izgatavojusi, zoles piešuvusi. «Savējos sērsnā sabeidzu. Nekas traks, pārfilcēšu no jauna,» atmet ar roku. «Tos gan nesolu nevienam, tikai sev un meitām — nevaru dot piecu gadu garantiju.»
Toties viņas pirts cepures — dzīvnieku galvas — šonedēļ papildina Gitas Šmites lina mētelīšu un gleznu kolekciju galerijas Istaba izstādē Pirtsmāksla Rīgā.
«Draudzene, kas strādā kultūras namā, saka — vai gribi pamēģināt uztaisīt kādu vilku vai lapsu?» Dace min impulsu dzīvnieku līnijai. «Kā uzfilcēju pirmo vilku, pat nesaprotu. Pēc tam arvien uzlaboju piegrieztni. Jenotu pasūtīja, atkal bija interesanti — taisi, kā gribi, tas pēc lācīša izskatās vai oposuma. Pamazām nonācu pie vajadzīgā. Patika sadarboties ar mākslinieci Gitu Šmiti, viņa uzzīmēja pāris skices. Vāveri pirms tam tikai tādu multeņveidīgu biju taisījusi.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.