Krievijas cietumā nobendētais jurists Sergejs Magņitskis. Foto: AFP/LETA
Par “Magņitska saraksta” ieviešanu
Tādi jēdzieni kā “starptautiskais taisnīgums” var šķist abstrakti, tāpēc atļaušos būt konkrēts.
Vakardienas Saeimas lēmums bija par cilvēktiesībām. Tiesības nav nekas abstrakts vai atrauts no indivīda ikdienas dzīves. Lai gan valstu pārvaldes formas mēdz atšķirties, tomēr arī Krievija ir dalībvalsts starptautiskajās organizācijās – tādās kā ANO, Eiropas Padomē, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā, kuras vieno pamatprincips – cilvēktiesības. Šīs saistības nosaka, ka ikvienam cilvēkam ir neatņemamas tiesības un pamatbrīvības.
Tās represijas, kas Krievijā veiktas pret žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un aktīvistiem, kas vēlas izgaismot savas valdības un amatpersonu noziedzīgās darbības, ir atbalsojušās visā pasaulē. Sergejs Magņitskis – advokāts, kurš atklāja, ka Krievijas tiesībsargājošo iestāžu darbinieki piesavinājušies budžeta līdzekļus 5,4 miljardu rubļu apmērā – ir kļuvis par simbolu Krievijas šā brīža status quo. Viņš ir kļuvis par simbolu tam, kā Krievijas varas iestādes rīkojas gadījumos, kad kāds pārāk pietuvojas patiesības atklāšanai. Pēc teju gadu ilga ieslodzījuma, pēc pakļaušanas spīdzināšanai un fiziskai vardarbībai, Magņitskis mira. Ja tas būtu noticis šeit, Latvijā – ja atbildīgās personas netiktu sauktas pie atbildības, bet tā vietā saņemtu valsts apbalvojumus un gūtu pēkšņu materiālu labumu... ja cilvēks šeit tiktu tiesāts pēc arī nāves... Atļaušos teikt, ka “visa elle ietu vaļā”.
