Nameja gredzens — sirēnu dziesma latviešu kino
Izklaidējošs patriotisms Holivudas ietvarā — režisora Aigara Graubas nu jau ceturtais tandēmā ar producentu Andreju Ēķi tapušais kopdarbs Nameja gredzens stingri turas pie iepriekšējo filmu noskaņas un stāstniecības metodēm. Un kālab gan ne — pie dzimtenes mīlestības jūtām apelējošie darbi ar Stīvena Spīlberga stāstiem piemītošu patosu un eksaltāciju allaž ir spējuši uzrunāt skatītāju pulkus. Tie savukārt nekad nav bijuši mazi, piemēram, Graubas un Ēķa iepriekšējais kinodarbs Sapņu komanda 1935 (2012) pirmizrādes gadā kļuva par astoto kinoteātros visvairāk skatīto filmu, konkurējot ar ārvalstu grāvējiem. Pieņemu, ka arī Nameja gredzenu gaida līdzīgi panākumi — filmas veidotāji ir atjautīgi pratuši iepriekšējo darbu pretrunīgos vērtējumus pārvērst par intereses (vai drīzāk ziņkārības) kāpinātājiem. Taču polemika, protams, nepavisam nav vienīgais garants, lai filmu pamanītu, — rūpīga reklāmas kampaņa (ar kreščendo pirms pirmizrādes) un citi notikumi, piemēram, filmas tērpu izstāde Nacionālajā bibliotēkā (no 25. janvāra), ir viens no vietējā kino izplatīšanas veiksmes stāstiem.
Gadsimtu ķausis
Lai gan Aigara Graubas režijas spējas gadu gaitā ir pilnveidojušās, Nameja gredzena stāsta pavērsienos ir ne mazums klupienu un nepilnību. Piemēram, simboliskā Nameja jeb valdnieku gredzena nozīmība filmā tiek piesaukta tikai epizodiski, tā arī nepamatojot, kālab krustnešiem varas sagrābšanai tik ļoti nepieciešams šis noslēpumainais aksesuārs. Gluži vai ironiskā un, pieņemu, neapzinātā kārtā gredzena «spēku» atsver filmas fināls. Neatklāšu detaļas, lai nesabojātu skatīšanos, taču noslēguma ainas, par spīti visam, ir dramaturģiski pārdomāts un izdevies gājiens. Atļaušos gan spekulēt, ka vēsturnieku un 13. gadsimta pārzinātāju reakcija uz šīm (un daudzām citām) epizodēm svārstīsies no pārsteiguma līdz šausmām, tomēr jāatgādina, ka spēlfilmas pienākums nav skrupuloza detaļu rekonstrukcija. Taču, saprotams, tās nevar būt klajā pretrunā ar laikmeta iezīmēm. Līdz ar to nereti šķiet, ka veidotāji, apzīmējot filmu kā leģendu, šo robežu ir padarījuši pārāk plūdenu: kostīmi atgādina eklektisku stilizāciju, mistrojot elementus no krasi atšķirīgiem gadsimtiem, bet strupie, frāžainie dialogi — Ahileja papēdis — vairāk liek domāt nevis par 13. gadsimtu, bet gan ausis svilinošu interneta žargonu.
Štampu gūstā
Lai arī līdz šim daudz dzirdēts par filmas vērienu, tas visvairāk attiecināms tieši uz vietējo spēlfilmu kontekstā lielo budžetu (2,5 miljoni eiro) un plašo aktieru ansambli — titullomu spēlē jaunais zviedru aktieris Edvīns Endre (seriāls Vikingi), Nameja izredzēto Laugu atveido talantīgā lietuviešu aktrise Aiste Diržūte (Sangailes vasara), savukārt no vietējo aktieru vidus pasaku tēlu cienīgas pārvērtības ir piedzīvojuši, piemēram, Andris Keišs, Elīna Vāne un Ivo Martinsons īpaši ekspresīvā (pusvikinga?) lomā. Vērienīguma sajūtu veicina arī dažas gleznaini panorāmiskas ainas un komponista Riharda Zaļupes ievelkošā mūzika, kas savijas ar precīzi izskaitļoto montāžu. Taču lielākā nelaime ir tā, ka Nameja gredzenā šie elementi funkcionē tikai kā krāšņs ietvars rēnam un jēgas ziņā izfilētam stāstījumam. Un šī defekta cēlonis nav ne filmas piederība izklaides kino, nedz veidotāju dotā priekšroka klasiskās stāstniecības paradigmām, bet gan raupjš scenārijs, kurā pārāk daudzas detaļas (skati, lietas, filmas varoņu darbības) nevis kalpo stāstam un tajā iekļaujas, bet pilda tikai dekorāciju funkcijas. Ticu, ka filmas sniegto nacionālpatosa sajūtu — balzamu gandrīz katra latvieša dvēselei — ir iespējams «iedarbināt» arī ar kinematogrāfiski kvalitatīvākiem rīkiem. Cits jautājums — vai filmas veidotāju interesēs ir tos meklēt?
ooo
Nameja gredzens. Rež. Aigars Grauba. Kino no 17. janvāra.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.