2018_01_IMG_20171213_163613.png
Linnas Ullmannas grāmata Trauksmainie ir nesteidzīga un bieza kā vecs, labs Eiropas kino
Katru vasaru, kad meitene ierodas Fores salā, Hammarā, kur dzīvo viņas tēvs, slavenais zviedru kino un teātra režisors Ingmars Bergmans (1918—2007), uz virtuves galda ir zīmīte, uzrakstīta melniem, kantainiem, ar tušu vilktiem burtiem un nevis rindiņā, bet stabiņā. Tā vienmēr beidzas ar vārdiem: «Aprunāsimies rīt ap vienpadsmitiem — ja Tev ir vēlēšanās.» Meitene ir Linna Ullmanna, Bergmana un ne mazāk slavenās norvēģu aktrises Līvas Ulmanes (šo vārdu gan man vairs neviens nepiespiedīs rakstīt citādi!) meita.
Pulksten vienpadsmitos viņi abi tiekas arī Bergmana dzīves pēdējās vasaras sākumā, maijā, lai runātos un kopā rakstītu jau iepriekš izplānoto grāmatu: viņa uzdos jautājumus, viņš atbildēs, un viss tiks ierakstīts magnetofonā. Tā varētu būt grāmata par novecošanu kā smagu un ilgstošu darbu. Bergmanam ir prātā nosaukums, kuru viņš sen jau gribējis dot kādai filmai, bet nevienai nav derējis, — Drāšanās ar nāvi Eldorado ielejā. Vai Epilogs. Pēc sešām spraigām sarunu dienām Linnai ir jāaizbrauc, bet, kad viņa pēc dažām nedēļām atgriežas, tēvs jau ir citā savas dzīves dimensijā, un sarunām ir neprognozējams ilgums un lidojums. 30. jūlijā viņš nomirst. Magnetofons ar visiem ierakstiem pazūd un atrodas tikai pēc septiņiem gadiem. Tagad tā ir pavisam cita grāmata, nekā bija plānots.
