fbpx

Brīvība un tiesības dzīvot. Par sociāldemokrātijas pamatvērtībām 18

Partijas "Progresīvie" sauklis. Foto: Paula Čurkste, LETA
Vairis Reinholds
Print Friendly, PDF & Email

Brīvība, taisnīgums un solidaritāte – tās ir trīs zvaigznes sociāldemokrātijas karogā. Tās ir līdzvērtīgas un vienlīdz spožas, un tikai savā trīsvienībā pauž sociāldemokrātijas būtību.

Kas ir brīvība ?

Pirmā brīvības izpratne – tā ir situācija, kad cilvēks var darīt un dara visu, ko viņš grib. Ko viņš pats grib, bez piespiešanas un bez bailēm.

Bet tad seko jautājums – ko tad tas cilvēks īsteni grib? Vai viņš grib pakļauties impulsiem – mest ar akmeni skatlogā, skaļi dziedāt pusnakts ielās, sist pa degunu nesimpātiskam pretimnācējam? Nē. Ja viņš kaut ko tādu izdara, tad tā ir nevis gribēta, bet tieši otrādi – nepatvaļīga dauzonība. Cilvēks grib to, uz ko ir vērsta viņa griba. Un cilvēka griba ir vērsta uz viņa mērķu sasniegšanu.

Brīvība ir iespēja realizēt savus mērķus.

Katram cilvēkam ir daudz mērķu. Parasti pirmais mērķis ir izdzīvot, dzīvot tīri fiziski, apdraudējuma situācijā saglabāt dzīvību. Tas ir piezemēts mērķis: ir situācijas, kad augstākais mērķis prasa upurēt dzīvību idejas vārdā vai tautas labā. Tomēr arī šādās situācijās sevi upurēt nav pašmērķis, arī cīnītāji tiecas saglabāt sevi nākošām cīņām. Islāma radikāļu pašnāvības jāvērtē kā pataloģija.

Tomēr fiziskās eksistences iespēja ir pati zemākā brīvības pakāpe. Valsts nespēj novērst slepkavības, nonāvēšanas aiz neuzmanības un nelaimes gadījumus, kuros cilvēki zaudē dzīvību. Neviena valsts, neviena sabiedrība to nespēj, un ar šādiem dzīvošanas brīvības apdraudējumiem mums jāsamierinās. Bet kopš Eiropā ir atcelts nāvessods, šī zemākā brīvība no valsts puses ir garantēta visiem, ieskaitot slepkavas maniakus.

Un tomēr pareizāk būs teikt: gandrīz visiem. Latvijā 21. gadsimtā vēl notiek valsts akceptētas legālas slepkavības, kad cilvēkam, kurš saslimis ar ļaundabīgu slimību, valsts atsaka pienācīgu ārstniecību, kas varētu viņu glābt, un cilvēks mirst. Ja ārsts vai slimnieka aprūpētājs apzināti nedod slimniekam viņa dzīvības uzturēšanai nepieciešamās zāles un ja rezultāts ir slimnieka nāve, tad vainīgo sauc pie atbildības par tīšu slepkavību. Turklāt Krimināllikumā ir norāde, ka tīšs, ar nodomu izdarīts noziegums ir ne vien tad, ja vainīgais ir vēlējies nāves iestāšanos, bet arī tad, ja viņš ir paredzējis nāves iestāšanās iespēju kā savas rīcības sekas un, kaut arī nav tieši vēlējies to, bet apzināti pieļāvis, ka tas notiks. Nevar nesaskatīt analoģiju ar Latvijas valstī praktizēto atteikumu piešķirt bez maksas jaunākās paaudzes medikamentus, kuri ir jau aprobēti citās Eiropas valstīs un atzīti par efektīviem un nepieciešamiem dzīvības glābšanai zināmai onkoloģisko slimnieku grupai.

Valsti nevar saukt pie kriminālatbildības, jo saskaņā ar Krimināllikumu valsts nevar būt nozieguma subjekts, tomēr civiltiesiski valsts var būt atbildīga par nodarīto kaitējumu. Aizbildinājums, ka budžetā nav paredzēti līdzekļi dārgajiem medikamentiem, neder kā attaisnojums, jo civilizētā valstī tiesības uz dzīvību ir prioritāras, ko nosaka arī Latvijas Satversme. Valsts budžetam ir jābūt pakārtotam šim principam; un tiesības uz dzīvību nedrīkst būt atkarīgas no līdzekļu sadalījuma budžetā.

Brīvība augstākā pakāpē nozīmē iespēju realizēt mērķi dzīvot cilvēcīgi… Un tas jau ietver sevī dažādu mērķu kompleksu, kuri katram cilvēkam ir sakārtoti noteiktā hierarhijā – augstākie un zemākie, primārie un sekundārie, materiālie un garīgie. Un cilvēka brīvību nosaka gan ārējie faktori, gan iekšējie, psiholoģiskie. Ārējie faktori ir tie, kurus nosaka sabiedrībā valdošie likumi un cilvēka sociālais statuss. Nekvalificēta strādnieka, vai vientuļās mātes, kura strādā par apkopēju, dēlam iegūt pilnvērtīgu augstāko izglītību ir maz izredžu, jo, ja arī viņš tiek atbrīvots no mācību maksas, no stipendijas sevi uzturēt nav iespējams, un savienot studijas ar vienlaicīgu algotu darbu. Tas nozīmē vai nu bendēt veselību, vai pavirši apgūt mācību vielu. Dānijā studentam sešus gadus tiek nodrošināta iespēja pilnībā veltīt sevi mācībām.

No iekšējiem faktoriem spēcīgākais ir gribasspēks, – spēja sevi disciplinēt un virzīt uz augstāko mērķu sasniegšanu.

Kas ir taisnīgums?

Taisnīgums ir relatīvs jēdziens. Tas, kas vienam liekas taisnīgs, otram šķiet liela netaisnība. Solidaritātes nodoklis dažiem maksātājiem šķiet liela netaisnība un netaisnīgs viņiem šķiet arī Satversmes tiesas spriedums, ar kuru attiecīgais likums netika atcelts.

Kas tad ir taisnīgums sociāldemokrātu izpratnē ?

Sociāldemokrātu taisnīgums ir solidaritātes caurstrāvots taisnīgums.

Kas ir solidaritāte ?

Vislabāk to parāda attieksme pret progresīvo ienākumu nodokli. Vai tas būtu taisnīgi, ja trūcīgais nemaksātu neko, vidēji turīgie – 25%, bet bagātie – 50%. Tas būtu taisnīgi – saka sociāldemokrāti, jo absolūtā summā bagātajiem vienmēr pēc nodokļa samaksas paliks vairāk nekā vidēji turīgajam, nemaz jau nerunājot par trūcīgo. Un bagātniekiem jābūt solidāriem ar trūcīgajiem, tāpēc arī jāmaksā procentuāli vairāk. Liberālis saka – valsts visus sargā vienādi, tāpēc taisnīgi būs, ja visi dos vienādu artavu valsts uzturēšanai un nepieciešamo sociālo izdevumu segšanai. Pārliecināt vienam otru ar kādiem loģiskiem argumentiem būs grūti, tāpēc to, kuru principu iemiesot likumdošanā, noteiks spēku samērs, – vai vara būs sociāldemokrātiem, vai liberāļiem.

Francijā sociālisti, nākot pie varas 80. gadu sākumā ieviesa speciālu nodokli, ar kuru apliek lielu bagātību īpašniekus. 110 tūkstoši franču bija spiesti to maksāt. Nākot pie varas labējiem 1986. gadā šis nodoklis tika atcelts, bet vēl pēc diviem gadiem sociālisti to ieviesa atkal, nosaucot to par “solidaritātes nodokli bagātībai”. Nodokļa summas tika izmantotas, lai nodrošinātu iztikas minimumu maznodrošināto iedzīvotāju grupām. Tāda ir solidārā taisnīguma reālā izpausme.

Reāli jau Eiropā arī liberāļi nenoliedz sabiedrības zināmas solidaritātes nepieciešamību, tāpēc kaut kādi minimālie pabalsti, kuri nodrošina fizisko izdzīvošanu, pastāv visur. Bet sociāldemokrāti saka, ka nepietiek nabadzīgo cilvēku pasargāt no bada, viņam vajag tādu pabalstu, lai viņš var kādreiz pusdienas paēst arī kafejnīcā, ne tikai mājās vārīto putru, lai viņš var apmeklēt arī kādu koncertu vai teātra izrādi…

Patiesa solidaritāte izpaužas nevis nabagu dāvanās, bet spējā uzlūkot otru cilvēku kā līdzvērtīgu, neatkarīgi no viņa pārticības un sociālā statusa.

Pavisam īsi šo principu var raksturot tā – “viens par visiem, visi par vienu”. Valstiskā mērogā bez jau augstāk minētiem nodokļu likumiem solidaritātes principu darbībā var ilustrēt ar likumu, kas uzliek pienākumu veikaliem ierīkot celiņus, lai invalīdi ratiņos varētu tajos iekļūt. Procentuāli šādu invalīdu nav daudz, bet, solidarizējoties ar šiem nelaimes piemeklētiem cilvēkiem, valsts nodrošina to, ka iebraucamais celiņš būs arī tajā veikalā, kurā varbūt nekad neviens šāds invalīds neiegriezīsies.

Kāda loma ir labdarībai ?

Arī tā ir viena no solidaritātes izpausmēm. Veicināma un apsveicama izpausme. Jo sevišķi ziedojumi smagu slimību ārstēšanai un nelaimes gadījumos cietušajiem. Tomēr labdarība nevar aizvietot to solidaritātes līmeni, kuru valsts garantē ar saviem likumiem. Labdarības ziedojumi nekad neizsniegs visus slimos un cietušos, jo ne jau visi gribēs saukt pēc palīdzības televīzijā, un ne visiem līdzcilvēki atsauksies. Ziedojumu nekad nepietiks visiem, kam vajadzīga palīdzība.

Sociāldemokrātiskā kustība ir solidaritātes kustība, kurā apvienojas gan tie, kas atvasina savu cilvēkmīlestību no Dieva, gan tie, kuri apzinās to kā cilvēka dabas augstāko aicinājumu.

Lai Latvijas sabiedrība kļūtu civilizēta pēc 21. gadsimta kritērijiem, tai ir jākļūst solidārai, tai ir jākļūst sociāldemokrātiskai.

 

Autors ir partijas „Progresīvie” pārstāvis

Komentāri (18)

Pandora 07.01.2018. 12.07

“Latviešu sociāldemokrāti” izstājās no Nacionālās padomes, kad Latvijā iebruka boļševiki. Marksists paliek marksists, paldies par konsekvenci, “progresīvie”.

+2
0
Atbildēt

0

edge_indran 03.01.2018. 13.06

Par Latvijas sociāldemokrātijas mērķi: Izraksts no Tautas padomes svinīgās sēdes protokola par Latvijas valsts pasludināšanu (18.11.1918.)
Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vārdā Dr. Pauls Kalniņš nolasa sekošu deklarāciju: “Pasaules revolūcijas vētras ir veidojušas arī brīvās un neatkarīgās Latvijas ideju. Šodien, 18. novembrī 1918. g., apvienotās Latvijas demokrātijas priekšstāvji izsludina patstāvīgas Latvijas nodibināšanos. Arī mēs, Latvijas Soc.-dem. strādn. partijas priekšstāvji, atrodam par nepieciešamu šobrīd veicināt brīvās Latvijas izveidošanos par patstāvīgu valsti. Brīvā, neatkarīgā Latvija mums tomēr nav mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai. Kā agrāk, tā tagad mēs stāvam uz sociālistiskās internacionāles pamatiem. Viņas un tamlīdz arī mūsu mērķis ir – sociālistiskā republika brīvu tautu savienībā. Sociālistisku republiku var ievest tikai sociālistiska valdība un arī tā vienīgi tad, ja viņa balstās uz plašām, apziņā stiprām strādnieku organizācijām un ja saimnieciskā dzīve izveidojusies uz pamatiem, kuri sociālistiskās kārtības nodibināšanu dara iespējamu un nepieciešamu. Abu pēdējo nosacījumu šobrīd mums trūkst. Radīt šos nosacījumus tāpēc ir mūsu tuvākais uzdevums. Neizlaižot iz acīm savu gala mērķi, mēs prasām no jaunās Latvijas valdības:….” ( historia.lv )

+2
0
Atbildēt

1

    BardainaisSigne > edge_indran 03.01.2018. 13.22

    Jā,pamatīgi bandīti tie sociāldemokrāti,vienotu nāciju vietā piedāvā šķiru cīņu.

    0
    -2
    Atbildēt

    1

    edge_indran > Bārdainais Signe 03.01.2018. 14.06

    Krievijas sociāldemokrāti bija vienīgie, kas 1914.g. uzstājās pret savu R-Eiropas kolēģu uzskatiem, ka “karš apvienos nāciju.” R-Eiropas sociāldemokrātiskās partijas izšķirošajā brīdi nodeva savus ideālus, programmas un solījumus nekarot pret savas šķiras pārstāvjiem. Sk. vairāk: V.I.Ļeņins:”Tēzes par karu / Тезисы о войне “

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    BardainaisSigne > edge_indran 03.01.2018. 14.25

    Savas valsts aizstāvēšana,protams,apvieno nāciju.Šķiru cīņas pasludināšana par galveno progresa dzinējspēku ir viens no globalizatoru jājamzirgiem.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

edge_indran 03.01.2018. 14.12

Ar maldināšanas akciju “čekas maisi” pašlaik tiek mēģināts novērst LV pilsonīšu uzmanību no 90. gadu sākumā veiktās prihvatizācijas un denacionalizācijas, pēc kuras radās oligarhu un kampēju šlakas. “Progresīvo” bezjēgas teksts skaidri apliecina līdzdalību maldināšanas akcijās – turpina rokpeļņu, bojāru, īvānu u.c. “tautas draugu” destruktīvo rīcību 90. gados, kas noveda pie sociāldemokrātijas ideju un vērtību totālas diskriminācijas sabiedrības acīs (uzskatos).

+1
-1
Atbildēt

1

    La spada di Damocle > edge_indran 04.01.2018. 13.18

    Jā, brīvību nodrošina naudas žuksnis kabatā, nevis plika dirsa un kaismīgas idejas. Politiķiem ir tikai viens uzdevums – rūpēties par vēlētāju labklājību, par pārējo vēlētājs pats parūpēsies. Kamēr baroja mūs ar visādām idejām – krievi nāk, dzimtā valoda, ES, NATO, eiro u.c., tikmēr komunisti un viņiem pietuvināta noziedznieku kliķe apzaga latviešu tautu pliku. Komunisti ir ieviesuši feodālu klaušu sistēmu, kas paģēr no parasta latviešu strādnieka noplēst nodokļos līdz 70% no mēneša laikā nopelnītā un to ir atbalstīušas visas tā saucamās labējās partijas – Vienotība, ZZS, NA.

    +1
    0
    Atbildēt

    2

    BardainaisSigne > La spada di Damocle 04.01.2018. 13.28

    Ir atšķirība,vai tiešām atbalstījušas vai nav spējušas novērst.Būtu pareizi tomēr nosaukt kā atbildīgās tieši valdošās partijas,kurām bijusi vislielākā ietekme lēmumu pieņemšanā,nevis visas,kuras vienu otru reizi bijušas koalīcijā ar diviem,trim ministriem.

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    basta > La spada di Damocle 04.01.2018. 13.44

    “krievi nāk, dzimtā valoda”
    ———–
    Tik nesvarīgas lietas, kā absolūtā ļaunuma draudi, vai latviska Latvija?

    0
    -1
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort