Turoties pie barankas • IR.lv

Turoties pie barankas

Vidzemes maiznīcas direktore Ligita Liepiņa-Eglīte: «Izaicinājumi 20 gadu garumā, kopš es te strādāju, bijuši katru dienu. Visu laiku jādomā, ko darīt, kā noturēties tirgū.» Foto — Alise Šulca, Picture Agency
Ieva Puķe

No pēdējās ekonomiskās krīzes viļņiem Vidzemes maiznīca izpeldēja, kā glābšanas riņķi lietojot tautā iemīļotās barankas. Tagad tās aizceļojušas arī uz veikaliem Anglijā un Īrijā

Mašīna tvertnē samīca 60—80 kilogramus mīklas, kas ar ratiņiem tiek aizvesta līdz nākamajam agregātam. No tā birst mīklas gredzentiņi. Mūsu viesošanās brīdī top klasiskās ovālās sausbarankas, dēvētas par «laiviņām», bet tikpat labi tās varētu būt lielās, mīkstās vaniļas barankas vai mazās, apaļās sausbaranciņas, ko var mutē iemest kā vienu kumosu.

Ar rokām salikti uz koka dēlīšiem, aptuveni 40 minūtes mīklas veidojumi pavadīs raudzēšanas kamerā, tad — krāsnī, kur cepsies nepilnu pusstundu. Tātad no mīklas mīcīšanas līdz gatavam produktam paies nepilnas divas stundas.

Vidzemes maiznīcas direktore Ligita Liepiņa-Eglīte atzīstas, ka koši dzeltenās, Ukrainā ražotās ceptuves iekārtas ir redzējusi, cik vien sevi atceras. Daudz roku darba, bez elektronikas, taču izturīgas un viegli remontējamas. Maizes fabrikās Eiropā, kur viņa viesojusies, nekā tāda vairs neesot. Mūsu sarunā ir gan nostalģija, gan emocijas.

Ligitas atmiņas par rūpnīcu Ropažu ielā 16, agrākajā Jurija Gagarina ielā, iesniedzas pagājušā gadsimta 80. gados. Viņa no netālās Rīgas 45. vidusskolas pēc stundām nāca uz maizes kombinātu — tā toreiz sauca šo uzņēmumu, ko vadīja tētis Jānis Celms. Vasaras brīvlaikā konditorejas cehā locīja tortu kastītes, jutās pagodināta, kad pieredzējušās meistares ļāva uz kūkām spiest krēma rozītes. «Man joprojām ļoti garšo mīkla,» viņa pasmaida. Tēvs bija stingrs, meita strādāja vienā ritmā ar pārējiem. Toreiz viņa domājusi, ka studēs filoloģiju. Taču 1997. gadā pēc tēva pāragrās aiziešanas mūžībā sāka uzraudzīt uzņēmuma veikalu tīklu. Ir ieguvusi ne tikai bakalaura grādu vadībzinātnē, bet arī maiznieka amata meistara diplomu. Pirms pieciem gadiem tam vēl tika pieplusota darba aizsardzības speciālista kvalifikācija. «Tas vajadzīgs uzņēmumam, un man arī patīk mācīties,» Ligita secina.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu