Kur ir valsts un valdības galva ANO Pasaules AIDS dienā?

Latvija no krīzes atguvās jau 2011. gadā, uzrādot 13,18% IKP, saņemot SVF atzinību 2012. gadā 7. jūnijā, kā “iedvesmas avots Eiropas līderiem, kas cīnās ar eiro krīzi“. Valdis Dombrovskis īpaši lepni savu un valsts “veiksmes stāstu” izklāstīja savā 2011. gada grāmatā How Latvia Came Through the Financial Crisis (Kā Latvija pārvarēja ekonomisko krīzi). Šajā grāmatā Dombrovskis gan nenorādīja medaļas otru pusi — Latviju kā HIV/AIDS epicentru.

Patlaban esam pirmajā vietā Eiropas Savienībā HIV infekcijas izplatības ātrumā — četrreiz pārsniedzam ES vidējo līmeni. Esam arī pirmajā vietā AIDS gadījumu ziņā, ES vidējo līmeni pārsniedzot desmitkārt. No 2009. g. līdz 2016. g. 1. janvārim Latvijā inficētos faktiski ārstējām nevis HIV, bet gan jau AIDS stadijā (CD4<200 šunām/mm3). Latvijā izstrādātās ārstniecības vadlīnijas ir uzskatāmas par pretrunā esošām Pasaules veselības organizācijas (PVO) vadlīnijām un palielina slimības izplatīšanās riskus, proti: HIV ir jāārstē uzreiz, neatkarīgi no CD4 šūnu skaita.  

Krīze beidzās, bet ne Valda Dombrovska valdība, ne tai sekojošās valdības šo “veiksmes stāstu” uz HIV/AIDS pacientiem neattiecināja. Pretēji valdības solījumiem, viņi joprojām nesaņem PVO standartiem atbilstošu antiretroviālo (ARV) terapiju. 

Līdz pat 2014. gadam, kad no sava veselības ministra amata atkāpās Ingrīda Circene, nekādi taustāmi uzlabojumi HIV/AIDS pacientiem nebija jūtami. Periodu no 2009. līdz 2015. gadam var raksturot kā murgiem pilnu “ļaunu stagnāciju”. Arī vēlākos gadus (2010.—2014.) raksturo bezjēdzīgu vēstuļu apmaiņa starp Nacionālo veselības dienestu (NVD), Veselības ministriju (VM) un HIV/AIDS nevalstiskajām organizācijām, kā arī Eiropas slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) norāžu ignorēšana.

VM valsts sekretāra Rinalda Muciņa paustais precīzi raksturo ierēdņu redzējumu šajā jautājumā: “Skaidri — naudas nebūs turpmākos trīs gadus”. Politiskās gribas trūkumu un vienaldzību skaudri iezīmēja ministre Ingrīda Circene, pretēji visiem atzītiem klīniskiem pētījumiem apgalvojot, ka “no profesionāļiem un ekspertiem nav pētījumu, kā tas ietekmēs ārstēšanas rezultātus — vai sāk no 350 vai no 200 šūnām.”

Attiecīgi, politiskā atbildība par pašreizējo dramatisko HIV/AIDS situāciju Latvijā gulstas uz Vienotības pleciem kā “veiksmes stāsta” neizstāstītās vēres.

Detalizētu raksturojumu “veiksmes stāsta” sociālajai cenai sniedz Džefrijs Summers (Jeffrey Sommers) savā darbā The Contradictions of Austerity: The Socio-Economic Costs of the Neoliberal Baltic Model (Taupības politikas pretrunas: Baltijas neoliberālā modeļa sociālekonomiskā cena). Taupības politikas sekas ir Latvijas tautsaimniecības stagnācija, un visvairāk to izjūt veselības aprūpē. Ja ministres Circenes laikā tikai 18% no HIV pacientiem saņēma ARV terapiju, tad šī prakse turpinās, patlaban tādu saņemot tikai 26%. Šie rādītāji ierindo Latviju starp tādām valstīm kā Bulgārija, Kongo, Centrālāfrikas Republika, Kirgīzija, Sjerraleone, kuras ir tālu no iekļūšanas OECD veiksminieku klubā. Tik zems ARV procentu pārklājums veicina HIV/AIDS izplatību, jo HIV ārstētam cilvēkam ir nulle procentu iespēju inficēt citus, savukārt tikai 18% mazs ARV pārklājums neizbēgami noved pie paātrinātas HIV infekcijas izplatības valstī ar no tā izrietošajām sociālajām un ekonomiskajām sekām.

Patlaban jau varam runāt par to, ka Latvijā HIV/AIDS endēmija var kļūt par epidēmiju. Latvijas veselības politikai Latvijas vēlētājs ir acīmredzami vienaldzīgs. Vai varam cerēt, ka starptautiskās pokazuhas stilā varētu rasties vēlme izrādīties? Latvijai ir jāpilda savas starptautiskās saistības HIV/AIDS apkarošanā, ko tā ir uzņēmusies, parakstot Dublinas deklarāciju, Maltas deklarāciju un virkni citu ES tiesību aktu, kuri nosaka, ka ES valstīs līdz 2020. gadam 90% no HIV inficētajiem ir jāzina savs statuss un 90% no viņiem ir jāsaņem antiretroviālā terapija.

Jo tālāk aizlaižam HIV endēmiju un ļaujam inficēto skaitam augt, jo vēlāk nozīmējam visiem inficētajiem ARV terapiju, jo dārgāk tas mums kā sabiedrībai tas rezultātā izmaksās. Iespējamais risinājums veselības aprūpes finansēšanas sistēmā, lai iespējami drīz sasniegtu 90% ARV pārklājuma mērķi, varētu būt pašvaldību fiskāla iesaiste tā sasniegšanā.

Daudz darba ir jāvelta HIV/AIDS stigmas mazināšanai. Nav “labu” vai “sliktu” slimību — ir tikai slimības, kas ir jāārstē. Ja mums jāvaino HIV pacienti viņu slimībā un jāatsaka viņiem ārstēšanu, tad mums ar tādu pašu mērauklu — “paši vainīgi” — būtu jāatsaka ārstēšanu arī sirds, vēžu un plaušu slimniekiem, kuru slimības bieži ir smēķēšanas, mazkustīga dzīvesveida, neveselīgas pārtikas lietošanas un citu nelabvēlīgi izvēlētu dzīves faktoru rezultāts. Šādu absurdu saikni starp HIV/AIDS izplatību un pacientu personisko atbildību, tādējādi tiražējot kremliskos naratīvus un atsakoties no zinātniskos pierādījumos balstītas politikas principa, ir attīstījusi Saskaņas deputāte Jūlija Stepaņenko ar saviem līdzgaitniekiem.

Viens no efektīviem līdzekļiem slimības apkarošanā ir pirmsekspozīcijas profilakses (PreP) ieviešana Latvijā. Pētījumi apliecina, ka šāds solis apstādina infekcijas izplatību. Ar HIV ārstniecību no CD4<500 šunām/mm3, kā to plāno no 2018. gada 1. janvāra, kategoriski nepietiek. Veselības ministrijai ir jāizstrādā plāns PrEP ieviešanai Latvijā un pašvaldībām ir jāiesaistās PrEP popularizēšanas kampaņās augsta riska grupām. Medikamentu izmaksas varētu tikt segtas gan no personīgiem līdzekļiem, gan valsts veselības budžeta.

1. decembris ir ANO Pasaules AIDS diena, kad citu valstu galvas piemin slimības upurus ar valsts politikas analīzi publiskās uzrunās. To dara ietekmīgāko valstu prezidenti un to līdz šim ir darījis arī prezidents valstī, no kuras lielā mērā ir atkarīga Latvijas drošība un pastāvēšana. 

Latvijā neviens Ministru prezidents — ne pirms Valda Dombrovska, ne arī pēc viņa demisijas — nav uzrunājis nāciju valstī, kas ir šobrīd Eiropas Savienības HIV infekcijas epicentrā. Ja tas nenotiks arī šoreiz, mums ir jājautā, kas ir šī valsts un kā tā vērtē savu iedzīvotāju.

 

Autors ir M. F. A., partija Progresīvie