Vajadzība sarunāties • IR.lv

Vajadzība sarunāties

1
Krista Burāne. Foto — Jānis Vīksna, speciāli Ir
Kristīne Simsone

«Jebkurš mākslas darbs ir politisks, tāpēc ka tas parāda iespēju domāt citādi un būt brīvam tajā, ko dari,» Lielā Kristapa balvas saņēmēja režisore Krista Burāne stāsta par to, kas viņai ir svarīgs mākslā

Ar teātra un kino režisori Kristu Burāni tiekamies drēgnā pēcsvētku dienā viņas ģimenes mājās Cēsīs. Uz dzīvojamās istabas sekcijas stāv nesen saņemtā nacionālās kinobalvas Lielais Kristaps statuete, ko kategorijā Labākais dokumentālās filmas režisors Krista ieguva par darbu pie scenogrāfam Andrim Freibergam veltītās lentes Pasaka par tukšo telpu. Balva esot nākusi kā pārsteigums, ar to esot jāaprod, tāpēc Kristaps te vēl atrodas — pārējās ar dzīvesbiedru režisoru Mārtiņu Eihi saņemtās balvas viņi glabājot piemājas šķūnīti, joko Krista.

Viņa brīvi pārvietojas starp kino un teātri, veidojot dokumentālā kino darbus, kā arī teātra izrādes, kurās tieši, iesaistot auditoriju, runā par sociāli aktuālām tēmām. Strādājusi par pasniedzēju Latvijas Universitātē, kā arī par radošo direktori reklāmas aģentūrā. Kopā ar Mārtiņu Eihi nodibinājuši radošo apvienību Nomadi un vairākus gadus rīkojuši teātra festivālu bērniem un jauniešiem. Kristas darbus un radošo dzīvi raksturo jaunu formu un izteiksmju meklējumi, bet galvenokārt dzīva un empātiska interese par līdzcilvēkiem, nevis vēlme pēc pašizpausmes.

Krista bija viena no retajiem, kas pārtrauca sabiedrības un valdības klusumu pēc oligarhu sarunu publicēšanas, mudinot cilvēkus uz pilsonisku aktīvismu. Vēlme diskutēt par cilvēcību un līdzcietību ir biežs motīvs viņas teātra darbos. Sociopolitiskā tēma ir arī mūsu sarunā, kurā Krista stāsta, kāpēc šābrīža Latvijas māksla nevar atļauties augstprātību.

Kā nonācāt pie domas par dzīvi ārpus Rīgas?
Tā bija vairāku apstākļu sakritība. Mēs ar Mārtiņu Eihi bijām intensīvi strādājuši, savas radošās apvienības Nomadi laikā Rīgā un Latvijā veidojot izrādes, teātra festivālu, paralēli arī filmas un izstādes. Bijām ārkārtīgi noguruši no Rīgas ritma. Likās, ka ir jāmaina attieksme pret to, ko dari, lai, veidojot mākslas darbus, nejustos kā fabrikas strādnieks. (Smejas.) Bija sajūta, ka izraušanās no Rīgas ļaus īstenot šo mērķi. Vienlaikus Mārtiņš atgriezās strādāt Valmieras teātrī.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu