Uz Latvijas politiskās skatuves sen jau ir neskaidrība par to, kurš stāv centrā vai nedaudz pa labi vai pa kreisi. Šo neskaidrību pastiprinājusi politiskā spektra vērtēšana medijos vienīgi pēc etniskā principa. Žurnāla “Ir” komentētājs Pauls Raudseps, politikas pētniece Iveta Kažoka un citi politikas vērotāji ir izteikuši vēlmi no partijām redzēt “skaidru idejisko piedāvājumu“.

Partija “Progresīvie” ar vienbalsīgu valdes lēmumu ir skaidri pateikusi, ka tā vēlas noteikti iezīmēt savu politisko darbu ar vietu kreisajā centrā, proti, piesakot savu dalību Eiropas Sociāldemokrātu/Sociālistu partijā (PES).

Šis lēmums ir stratēģiski būtisks Latvijas nākotnei. Jau nepilnus 14 gadus sirgstam no nespējas ietekmēt politiku Eiropas Savienības līmenī. Vai runa būtu par ES Enerģētikas savienību vai lauksaimniecības platību maksājumiem vai drošības politiku, Latvija konsekventi palikusi ārpus iekšējā lēmēju loka, jo trūkusi balss kreisajā centrā. 80% no Latvijas likumiem šodien top Briselē. Pēc tam mēs tos pieņemam Saeimā. Varam aplēst, ka vēl lielāks procents no šiem likumiem top Eiropas institūciju kompromisos starp labējo centru — Eiropas Tautas partiju grupu, un kreiso centru — Progresīvo aliansi, sociāldemokrātiem. Nonākot līdz lēmumu pieņemšanai, būtiskas lomas Eiropas Parlamentā (EP) nav nedz liberāļiem, nedz zaļajiem.

Šo mūsu valsts nespēju pienācīgi aizstāvēt savas intereses saasina mūsu mazspēja kreisajā flangā. Pēdējo divu EP sasaukumos ne “Saskaņas” deputāts Mirskis, ne Mamikins ne tikai nav spējuši izvirzīt Latvijas intereses priekšplānā, bet ir pat atbalstījuši Kremļa agresīvo ārpolitiku.

Eiropā strādājam, ar kreiso roku sasietu aiz muguras. Mūsu politikas lidojums ar labo spārnu vien ir neveikls un nespēj sasniegt mērķi. Citu partiju ilgstošā neskaidrība par savu ideoloģisko identitāti liecina, ka šī Latvijas valstij neizdevīgā politika turpināsies.

Strādājot kā EP nodaļas vadītājam, man neskaitāmas reizes nācās piedzīvot, kā Latvijas delegācija ir bijusi spiesta lūgties pie saviem Baltijas valstu kolēģiem, lai aizstāvētu mūsu nacionālās intereses Eiropā. Mūsu deputāti, negribēdami saistīties ar saskaņiešiem, kautrīgi klauvējuši pie Ilvesa igauņu sociāldemokrātiem vai pie Lietuvas kreisā centra, lai gūtu atbalstu Latvijai būtiskām iniciatīvām no ES otrās ietekmīgākās politiskās grupas.

Gan ZZS, gan partijas “Kustība “Par!”” (KP) neizlēmība turpina radīt neskaidrību vēlētājos. Jau lieku reizi norādīts, ka premjeru tikšanās reizēs Briselē mūsu Ministru prezidentam partiju grupu sarunās nav kur pieslieties. Vai politikas jaunpienācēji turpinās šo ideoloģiskās identitātes krīzi?

Ko mums dotu progresīva politika Eiropā un Latvijā, attīstot labāko no ziemeļvalstu modeļa?

Eiropas Parlamenta Progresīvā alianse vienīgā patlaban ierosina formulu Eiropas mēroga minimālajai algai. Arī pensijām tā iesaka ieviest formulu, kas nodrošinātu minimālo līmeni, kas atbilst cilvēka cienīgai dzīvei. ZZS, NA un Vienotības valdība ar “paristu” klusu piekrišanu bijusi priekšplānā cīņā pret finanšu transakcijas nodokli Eiropā, kas liktu spekulantiem maksāt 0,01% par katru spekulatīvo darījumu. Tas nodrošinātu Latvijai izdevīgu neatkarīgu ES finansēšanas avotu. Īstena banku savienība, enerģētikas savienība, ES mēroga ciešāka aizsardzības sadarbība, utt. Saraksts varētu būt vēl garāks. Bet ir skaidrs, ka galvenais balsts šīm ES iniciatīvām, kas veicinātu Latvijas un kontinenta saliedētību un augšupeju, nāk no kreisā centra.

Politikas komentētājiem ir taisnība. Skaidri iezīmējot vietu politiskajā spektrā, “iegūtu visi vēlētāji, politiskais piedāvājums kļūtu saprotamāks”. Biedrība “Progresīvie” jau pirms mūsu partijas dibināšanas izvirzīja aicinājumu sabiedrībai manabalss.lv parakstīties par mūsu progresīvā nodokļa iniciatīvu. Tas ir piemērs, ka esam likuši idejas pirmajā vietā. Ar savu pieteikumu PES mēs esam skaidri pauduši mūsu vietu Eiropas kreisi centriskajā politiskajā spektrā. „Progresīvie” apzinās, kas ir mūsu partneri, un apzināmies, ka kopējai idejai ir spēks. Esam gandarīti, ka arī citas partijas sāk iekļaut progresīvas idejas savās programmās. Tas var likt pamatus auglīgai sadarbībai.

Laikā, kad mūsu ārlietu ministrs ir deklarējis, ka “nav jāsapņo par federālu Eiropu un jāceļ gaisa pilis”, mums jāatceras, ka Raiņa vārdi: “Topi audzi, brīvā Latve, brīvo tautu kopībā”, bija ne tikai aicinājums, bet reizē arī izdevusies prognoze. Mums ir skaidri jāpasaka mūsu mērķi par ciešāku sadarbību Eiropas politikas kontekstā, jo Eiropas partneri ir galvenais garants mūsu izaugsmei un stabilitātei. Šīs izaugsmes galvenais virzītājs ir Eiropas Parlamenta Progresīvā alianse (sociāldemokrāti).

Autors ir partijas PROGRESĪVIE valdes priekšsēdētājs