Somijas diplomāta atmiņu stāsts par mentālo spēku, drosmi, vitalitāti un spēju izdzīvot
Salīdzinoši nelielā izmēra grāmatai ar nosaukumu Pēdējais vilciens uz Maskavu, uz kuras brūnīgā vāka redzama plaši interpretējama fotogrāfija, grāmatnīcu jaunumu vidū es drīzāk uzmanību nepievērstu (oriģinālizdevumam un tulkojumam krievu valodā uz vāka izmantots autora mātes fotoattēls, kam ir daudz lielāks pievilcības spēks). Sabiedrībā, kurā par ārpolitiku interesējas tikai šaurs profesionāļu loks, neko neizsaka arī autora vārds — Renē Nībergs (René Nyberg). Pieļauju, tas ir kāds no Briseles birokrātu cilts, ja reiz grāmatu, kurā «vēsture iepazīstama caur personisku skatījumu», lasīt iesaka politiķis un diplomāts Andris Piebalgs.
Taču ironiju izgaisina jau pirmās lappuses, kurās autors atklāj ar savas mātes Fanijas Tukacieres izcelsmi saistītās dramatiskās, pat traģiskās attiecības tuvāko radu starpā Somijā. To, ka viņa māte ir ebrejiete, kas pretēji sava tēva gribai 1937. gadā apprecējusies ar Somijas zviedru Bruno, tāpēc izraidīta no savu vecāku ģimenes un tai piederīgo loka veidā, kas salīdzināms ar goda slepkavību (ģimene viņu pasludināja par rituāliski mirušu un viņa «izdzēsta» no tās dzīves), 1946. gadā dzimušais Renē uzzina pusaudžu gados 50. gadu beigās, un tas ir visai satricinoši. Šīs apjautas iespaids ir tik liels, ka pēc sekmīgas karjeras Somijas diplomātiskajā dienestā viņš, būdams jau mūža otrajā pusē, šķetina savas mātes dzimtas pavedienus, meklējot atšķirtībai no tuvākajiem radiniekiem Austrumeiropas ebreju vēsturē sakņotus iemeslus un izskaidrojumus.
