Kā organizēt zinātni, nevainojot valsti

Zinātnieki ir aicināti radīt zināšanas. Kopradīt tās ar citiem. Izplatīt un skaidrot tās, lai zināšanas būtu izmantojamas ekonomikas izaugsmei un sabiedrisku jautājumu risināšanai. Tā ir zinātnieka misija un loma. Lai to īstenotu, ir vajadzīgi pētījumi, finansējums, augsts profesionālisms. Zinātnieku veikumu apliecina starptauitiskas publikācijas, rezultātu praktiskā izmantošana un vēl kāds netverams, apgaismots pienesums kultūrā un sabiedrībā.

Lai to panāktu, ir daudz jāstrādā, un nekas nenāk viegli. Atceros konkursu Eiropas zinātņu programmā Apvārsnis 2020, kurā piedalījās 56 konsorciji, bet grantu beigās dabūja tikai viens. Zinātnieki nav lauksaimnieki, kuriem pienākas subsīdijas pēc kārtējām lietavām vai tikai tāpēc, ka viņi ir.

Latvijas zinātnes publiskajā diskursā, ko pauž lielās zinātniskās organizācijas un atsevišķi zinātnieki, pastāv dziļa opozīcija un plaisa starp zinātniekiem un valsti – valdību, ministriju, ierēdņiem. Zinātnieki pārmet, ka valsts finansējums ir zems, valdība nepilda solījumus, ierēdņi nīcina zinātni. Man ir rūgti to dzirdēt gadiem no vietas. Šis stāsts nevar būt patiess, ja tas tiek atkārtots ilgi. Dzīvot ar izstieptu roku ir izvēle, par ko nedrīkst sūdzēties. Reiz kāds no bijušajiem izglītības un zinātnes ministriem zinātniekiem aizrādīja – ja jums nepatīk savs darba devējs (valsts), kāpēc jūs nemeklējat citu?

Es to sen esmu izdarījis, izveidojot neatkarīgu zinātnisko institūtu, kopā ar kolēģiem piesaistot Eiropas pētnieciskos projektus, būvējot nelielu, bet spējīgu pētnieku kolektīvu, iekļaujoties starptautiskos zinātnes tīklos, iemantojot uzticamību tajos, atbalstot jauno zinātnieku karjeras, publicējoties starptautiski un arvien vairāk meklējot pētījumu izmantošanas iespējas Latvijā sadarbībā ar maziem uzņēmumiem, indivuduāliem komersantiem, atsevišķām pašvaldībām, profesionālām organizācijām.  Neko nesaņemot tiešā veidā no valsts (tiesības uz bāzes finansējumu ironiskā kārtā pienākas tikai tiem, kas valsti kritizē – valsts institūtiem), mēs arvien vairāk jūtam un gribam likt lietā savu pētījumu rezultātus šīs valsts izaugsmei. Tikai mazā institūtā bez publiskā bāzes finansējuma to grūti izdarīt, jo darbs dzen darbu un arvien ir jādomā par jaunu projektu piesaisti.

Man ir ilga pieredze, darbojoties divās organizatoriskajās formās, kas raksturīgas mūsdienu intelektuālajai ražošanai – lielā universitātē un mazā institūtā, un es nešaubīgi dodu priekšroku pēdējai kā relatīvi drošai un brīvības apveltītai nišai, kurā radīt un izmantot zinātni. Esmu piesaistījis pētniecības un inovāciju projektus mazam institūtam un lielai universitātei, bet tur to īstenošana ir gājusi kā pa celmiem – nesalīdzināmi sarežģītāk kā jebkurā no Rietumu partneruniversitātēm cilvēcisku vājību dēļ un vēl kādas postpadomiskas zinātnieka autonomijas neatzīšanas dēļ. Latvijas universitātes vēl ir tālu no Rietumu universitātēm zinātnes pārvaldības elastīguma ziņā.

Es domāju – vai maza un relatīvi sekmīga zinātniska institūta piemērs varētu tikt izmantots visas Latvijas zinātnes sistēmas uzlabošanai? Ja man būtu teikšana, tad – jā, bet, par laimi, man teikšanas nav. Tāpat kā lieli lietavu izskaloti labības lauki Latvijas ainavā mijas ar mazdārziņiem, kuri galu galā pabaros mūs ziemā, arī zinātnē pastāv dažādas organizatoriskās formas un ir labi, ka Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra sāk atzīt arī neatkarīgu institūtu tiesības (lai gan ne pilnībā, piemēram – liedzot tiem bāzes finansējumu un iespējas piedalīties infrastruktūras projektos). Laikam visas līnijas zinātnē ir saprātīgas un izriet no mūsu rakstura. Ir jābūt kādam, kurš atšķiras no galvenās, nedusmojas uz valsti un dodas pats nedrošos Eiropas zinātnes ūdeņos, kuros saceļas arvien augstāki ekspektāciju viļņi par zinātnes devumu mūsu kopējai nākotnei un arvien vairāk saasinās konkurence par grantiem.

Pašreiz valdība lemj par jaunu valsts pētījumu programmu un zinātnisko grantu piešķiršanas kārtību. Lai cik nepietiekama izrādītos nauda, iezīmējas pozitīva virzība– tiek paredzēta neatkarīga starptautiska ekspertīze pieteikumu izvērtēšanā, lai gan pagaidām vēl ne pilnībā. Paceļas balsis sociālo un humanitāro zinātņu aizstāvībai valstī, kurā vairāk kā pusi kopprodukta rada šo izglītības programmu absolventi un vairāk kā pusei politiķu un ierēdņu is sociālo un humanitāro zinātņu grādi. Taču, lai progress notiktu, pašiem zinātniekiem būs jāmainās, bet vēl vairāk – viņu priekšniekiem.

Man nav padoma, kā atrisināt zināmu krīzi lielajās universitātēs un institūtos – depopulāciju, fiktīvas štata vietas, zemas algas, vājus publicēšanās rādītājus, starptautisku projektu trūkumu, naudas ieguldīšanu infrastruktūrā nevis cilvēkos, atsevišķos gadījumos vadības augstprātību un administrācijas nepretimnākšanu, arī pašu zinātnieku nevēlēšanos kaut ko radikāli mainīt vai roku sasiešanu tiem, kuri to grib.  Ja daļu no maza institūta principiem – produktivitāti, samaksu, komandas garu, starptautisko sadarbību, administratīvo atbalstu, konkurētspēju, atvērtību – varētu attiecināt uz visu zinātnes organismu Latvijā, tas uzlabotu zinātnes situāciju un devumu un nedzītu zinātniekus pašizolētā valsts kritiķu sprostā.

Tālis Tisenkopfs ir Baltic Studies Centre vadošais pētnieks.